Benedikts XVI Kristus kapa bazilikā: tukšais kaps liecina par cerību!

„Šī ir vieta, kur izšķirošā veidā notika pārmaiņas cilvēces vēsturē,” atgādināja pāvests, piektdienas rītā stāvot pie Kristus kapa Jeruzalemē. Pēc tikšanās ar kristīgo konfesiju pārstāvjiem, pāvests apmeklēja Svētā kapa baziliku, kurā ir ietverta Golgāta un Kristus kapa vieta. Jēzus laikā tās atradās ārpus pilsētas. Līdz ar trešā Jeruzalemes mūru celtniecību no 41. līdz 44. gadam, Golgāta jau tika ietverta pilsētā. Pēc jūdu sacelšanās 135. gadā, imperators Hadrians, vēloties izdzēst visas jūdu reliģijas pēdas, lika noslaucīt no zemes virsas arī Kristus kapu. Tas tika piepildīts ar zemi un uz šīs vietas uzcelts Venērai veltīts romiešu templis. Tomēr Jeruzalemē bija palikusi kristiešu kopiena, kas parūpējās par to, lai turpmākās paaudzes zinātu kapa atrašanās vietu.

Pirmā ekumeniskā koncila laikā (Nīkaja, 325), Jeruzalemes bīskaps Makārijs lūdza imperatoru Konstantīnu nojaukt uz Kristus kapa uzcelto Venēras templi, zem kura kaps bija saglabājies labā stāvoklī. Konstantīna māte, svētā Helēna, virs tā lika uzcelt Augšāmcelšanās baziliku.

614. gadā notika persiešu iebrukums Jeruzalemē, kura laikā kapakmens no Kristus kapa tika pārlauzts, bet vēlāk tā vairāki gabali iemūrēti dažādos altāros. 638. gadā Jeruzalemē iebruka arābi. Kristieši pie Svētā kapa turpināja lūgties un svinēt dievkalpojumus. Apkārt valdīja gan šķietamas iecietības, gan atklāta naida atmosfēra. 1009. gadā kalifs Al Hakims kapu lika nojaukt pilnībā. 1048. gadā bizantiešu imperators Konstantīns Monomaks saņēma atļauju veikt svētnīcas restaurāciju. Pati bazilika (Martyrium) netika atjaunota. Restaurēts tika vienīgi tas, kas bija palicis pāri no kapa. Savukārt, virs Golgātas tika uzcelta kapela, kas aizsedza klinti.

Krusta karotāji, kas Jeruzalemē ienāca 1099. gada 15. jūlijā, nolēma iepriekšējās celtnes neatjaunot, bet nojaukt tās un uzcelt lielu baznīcu, kas vienā vienīgā celtnē ietvertu visas piemiņas vietas, kas saistās ar Jēzus nāvi un augšāmcelšanos. Jaunā baznīca tika iesvētīta 1149. gadā un palika gandrīz nemainīga līdz XIX gadsimtam, kad franciskāņi veica nozīmīgus dievnama nostiprināšanas darbus, atstājot neskartu sākotnējo struktūru. 1808. gadā daudzas baznīcas vietas cieta ugunsgrēkā. Grieķu pareizticīgie saņēma otomaņu autoritāšu atļauju veikt restaurāciju. Diemžēl, restaurācijas laikā tika iznīcināti daudzi uzraksti, dekorācijas un latīņu karaļu kapavietas. Pēc zemestrīces 1927. gadā Britu valdība, kam bija pārstāvniecība Palestīnā, dievnamu kārtējo reizi nostiprināja, taču 1948. gadā postījumus bazilikai nodarīja bombardējumi arābu un izraēliešu karā.

Līdz pat šodienai Kristus kapa baziliku pārvalda trīs kristīgās konfesijas – Romas latīņu rita katoļi, grieķu pareizticīgie un armēņu pareizticīgie. Katras minētās konfesijas divi pārstāvji šodien sagaidīja pāvestu un pavadīja viņu pie Kristus kapa. Stāvot pie tā, Benedikts XVI teica: „Svētā Jāņa Evaņģēlijs ir atstājis mums pacilājošu atstāstu par Pētera un Jēzus mīļotā mācekļa vizīti pie tukšā kapa Lieldienu rītā. Šodien, pēc divdesmit gadsimtiem, Pētera pēctecis, Romas bīskaps, stāv pie tā paša tukšā kapa un pārdomā par Augšāmcelšanās noslēpumu. Sekojot apustuļa pēdās, es vēlos no jauna pasludināt – mūsdienu vīriešiem un sievietēm, Baznīcas nelokāmo ticību, ka Jēzus Kristus tika „krustā sists, nomiris un apglabāts” un ka Viņš „trešajā dienā augšāmcēlās no mirušiem”. Paaugstināts pie Tēva labās rokas, Viņš nosūtīja mums savu Garu grēku piedošanai. Izņemot Viņu, ko Dievs padarīja par Kungu un Kristu, „nevienā citā nav pestīšanas, jo zem debess cilvēkiem nav dots neviens cits vārds, kurā viņi varētu kļūt pestīti (Apd 4:12).”

Pāvests piebilda, ka šī ir vieta, kur izšķirošā veidā notika pārmaiņas cilvēces vēsturē. Ilgo grēka un nāves valstību satricināja paklausības un dzīvības triumfs. Šeit Kristus, jaunais Ādams, iemācīja, ka ļaunajam nekad nepieder gala vārds, ka mīlestība ir stiprāka par nāvi, ka mūsu un visas cilvēces vēsture atrodas uzticīgā un apredzīgā Dieva rokās.

Pirms atgriešanās Romā, Benedikts XVI vēlējās atstāt šādu vēstījumu: „Tukšais kaps liecina par cerību, par cerību, kas nepieviļ, jo tā ir dzīvības Gara dāvana. Tas ir vēstījums, ko noslēdzoties manam svētceļojumam Svētajā Zemē vēlos jums šodien atstāt. Lai cerība, pateicoties Dieva žēlastībai, no jauna iedegas to ļaužu sirdīs, kas dzīvo šai zemē! Lai tā iesakņojas jūsu sirdīs, lai tās netrūkst jūsu ģimenēs un kopienās, un lai tā katru no jums iedvesmo liecināt par Miera Princi!”

Pāvests piebilda, ka šis senais Anástasis memoriāls mēmi liecina gan par pagātni un tās kļūdām, nesapratni un konfliktiem, gan arī par godības pilno apsolījumu, kas turpinās izstarot no Kristus tukšā kapa. Šī svētā vieta, kur Dieva spēks atklājās nespēkā un cilvēciskās ciešanas pārveidoja dievišķā godība, ar ticības acīm mudina raudzīties uz krustā sistā un augšāmcēlušā Kunga seju. To kontemplējot, pāvests aicināja aizvien vairāk apzināties, ka arī tagad kristiešos darbojas žēlastība un Kristus augšāmcelšanās. Svētais tēvs novēlēja, lai tās palīdz nojaukt jebkādus šķēršļus, kas atrodas kristiešu ceļā un kopīgi liecināt par Kristu un Viņa mīlestības izlīdzinošo spēku.

I. Šteinerte/Vatikāna Radio