Benedikta XVI vizīte Klints mošejā

„Šeit satiekas trīs monoteisko reliģiju takas,” teica pāvests, 12. maija rītā apmeklējot Klints mošeju, tiekoties ar lielmufti Muhammadu Ahmadu Husseinu un citiem Jeruzalemes musulmaņu kopienas pārstāvjiem. Pāvests ieradās Mošeju laukumā, ko arābu valodā sauc par Al Haram Aššarif, tulkojumā „cēlais svētais iežogojums”. Mošejas laukums aizņem Jeruzalemes vecpilsētas sesto daļu. Šis laukums ir trīsreiz svēts – ebreji to uzskata par vietu, kur Ābrams upurēja Īzaku, kā arī par Zālamana tempļa vietu; musulmaņiem tas ir nozīmes ziņā trešais svētceļojumu mērķis, tūlīt pēc Mekas un Medinas; kristiešiem, savukārt, tā ir vieta, kur Jēzus pravietoja par Jeruzalemes tempļa sagraušanu.

Šai teritorijā paceļas arī divas lielas mošejas – Klints kupola un Al Akšas mošeja. Bez tam, šeit ir arī citas svētvietas ar minaretiem, ūdens avotiem un galerijām. Klints mošeja ir vissenākā islāma celtne Svētajā Zemē. Pirmā mošeja šajā vietā tika uzcelta 640. gadā, bet vēlāk, 687. gadā to aizvietoja ar pašreizējo dievnamu. XII gadsimtā krustneši to pārveidoja par kristīgo baznīcu un nosauca par Templum Domini. No šejienes radies arī templiešu ordeņa nosaukums. 1187. gadā, pēc Saladina iebrukuma, tā atkal kļuva par musulmaņu kulta vietu. Celtnes vidū paceļas svētā klints, uz kuras lūdzies pravietis Muhameds, pirms došanās ceļā uz debesīm un uz kuras, saskaņā ar islāma ticību, atskanēs taures Tiesas dienā. Zeltīto kupolu, kas paceļas virs klints, balsta 12 lielas marmora kolonnas.

Savukārt, Al Akšas mošeja tulkojumā no arābu valodas nozīmē „vistālākā”, jo tā atrodas vistālāk no Mekas. Musulmaņi tic, ka Muhameds brīnumainā veidā uz šejieni tika pārvietots Al Kadr, jeb „likteņa” dienā. Šī mošeja ir uzcelta VIII gadsimta sākumā. To ir izpostījušas 3 zemestrīces un savulaik tā ir bijusi arī templiešu sēdeklis. Otomaņu valdīšanas laikā mošeja ir vairākkārt pārveidota un izdaiļota. 1938. gadā, pēdējās restaurācijas laikā, Ēģiptes karalis Faruks atjaunoja griestus, bet Itālijas vadonis Mussolini uzdāvināja mošejai marmora kolonnas, kas balsta iekšējās arkas.

Pie ieejas Klints mošejā pāvestu šodien sagaidīja lielmufti Muhammads Ahmads Husseins. Pēc neilgas vizītes mošejā, pāvests kopā ar lielmufti devās uz sanāksmju zāli, kur pāvestu sagaidīja arī citi musulmaņu kopienas pārstāvji, kā arī daži pāvesta delegācijas locekļi. Pāvests viņus uzrunāja ar arābu miera sveicienu: As-salámu ‘aláikum!

 
Pateicies par iespēju apmeklēt šo svētvietu, Benedikts XVI teica, ka Klints kupols piesaista ticīgo sirdis un prātus, un liek pārdomāt par radīšanas noslēpumu un Ābrama ticību. Svētais tēvs turpināja: „Šeit satiekas trīs lielo monoteisko reliģiju takas, atgādinot kas tām kopējs. Katra tic Vienam Dievam, Radītājam un visa Valdniekam. Katra atzīst Ābramu kā ciltstēvu, kā ticības vīru, kuram Dievs piešķīra īpašu svētību. Katrai gadsimtu gaitā ir bijis daudz sekotāju un katra ir devusi iedvesmu bagātīgam garīgajam, intelektuālajam un kultūras mantojumam. Pasaulē, ko, diemžēl, plosa šķelšanās, šī svētā vieta kalpo par stimulu labas gribas vīriešiem un sievietēm strādāt, lai pārvarētu pagātnes nesapratni un konfliktus, un uzsāktu godīga dialoga ceļu, kura mērķis ir celt taisnības un miera pasauli nākamajām paaudzēm.”

Vēršoties pie Jeruzalemes musulmaņu kopienas, Benedikts XVI teica, ka dialogu var uzsākt, apzinoties, ka Viens Dievs ir nebeidzams taisnības un žēlsirdības avots. Tiem, kas atzīst Viņa vārdu, ir uzticēts uzdevums nenogurstoši tiekties pēc patiesības, atdarinot Dieva piedošanu. Tāpēc ir svarīgi, lai tie, kas pielūdz Vienu Dievu, ietu pretim visas cilvēku ģimenes vienotībai. Citiem vārdiem runājot, ticība Vienam Dievam, Radītājam, Visaugstākajam, ved pie atziņas, ka cilvēki ir savstarpēji vienoti, jo visiem par savu eksistenci ir jāpateicas vienam vienīgajam avotam un visiem ir kopējs galējais mērķis. Tāpēc visi ir aicināti aktīvi piedalīties šķelšanās pārvarēšanā un solidaritātes veicināšanā starp cilvēkiem.

Pāvests turpināja: „Tie, kas pielūdz Vienu Dievu, tic, ka Viņš cilvēkiem liks atskaitīties par saviem darbiem. Kristieši apgalvo, ka dievišķās prāta un brīvības dāvanas ir šīs atskaitīšanās pamatā. Prāts liek apzināties visas cilvēku ģimenes kopējo dabu un likteni, bet brīvība pamudina sirdi pieņemt citu cilvēku un žēlsirdīgi viņam kalpot. Nedalāmā mīlestība uz Vienu Dievu un žēlsirdība pret tuvāko tādējādi kļūst par asi, ap kuru griežas viss pārējais. Tieši tāpēc mēs nenogurstoši strādājam, lai pasargātu cilvēku sirdis no ienaida, dusmām un atriebības.”

Pāvests apliecināja, ka viņš ir ieradies Jeruzalemē ticības svētceļojumā. Viņš pateicās Dievam par iespēju satikt Jeruzalemes musulmaņus gan kā Romas bīskaps un apustuļa Pētera pēctecis, gan arī kā Ābrama bērns, jo viņā svētību rod visas zemes ciltis (sal. Rad 12:3; Rom 4;16-17).

Benedikts XVI uzsvēra, ka Baznīcas dedzīga vēlēšanās ir sadarboties visas cilvēces labā, ka Baznīca nesalaužami tic, ka Ābramam dotais apsolījums ir universāls un aptver visus vīriešus un sievietes, neraugoties uz viņu izcelsmi un sociālo statusu.

Pāvests lūdza Dievu, lai Viņš dod mieru un svētī visus šī reģiona iedzīvotājus, lai monoteisko reliģiju piederīgie dzīvotu harmonijas un sadarbības garā, un liecinātu par Vienu Dievu, dāsni kalpojot cits citam.

I.Šteinerte/Vatikāna Radio