Benedikts XVI Jad Vašem memoriālā: lai nekad neizzūd upuru vārdi!

Pāvests apmeklēja holokausta upuru memoriālu Yad Vashem. Tajā glabājas dažas urnas ar koncentrācijas nometnēs nomocīto ebreju pelniem. Vizītes laikā tika nolasīts šāds „identifikācijas” teksts: „Paceļot liesmu, kas šai memoriālā mūžīgi deg iepretim mūsu brāļu svētajiem pelniem, mēs, pieminot, vienojamies ar sešiem miljoniem mūsu tautas, kas izcieta moceklību un ir miruši no nacistu un viņu līdzdarbnieku rokas, mēs vienojamies ar lielākām un mazākām ebreju kopienām, kuras tika iznīcinātas, no pasaules gribot izdzēst Izraeļa vārdu un kultūru. Ar svētu bijību mēs atceramies mūsu brāļu dvēseles spēku, cīnītāju gara cēlumu un drosmi, kas geto lika uzliesmot sacelšanās dzirkstij, tādējādi pasargājot ebreju tautas godu un cieņu. Atceramies mūsu nācijas neatlaidīgo un cildeno cīņu, lai pasargātu tēvu mantojumu un dēlu cilvēcisko seju. Visbeidzot, atceramies „nāciju taisnīgos”, kas riskēja ar savu dzīvību, lai pasargātu ebreju dzīvības.”

Pie Yad Vashem memoriāla pāvestu sagaidīja tā direktors, kurš kopā ar viesi izgāja pa memoriāla perimetru un sasniedza goda ieeju Piemiņas zālē. Šeit pāvestu gaidīja Izraelas prezidents un rabīns, kas veic Yad Vashem padomes prezidenta pienākumus.

Uzrunā Benedikts XVI citēja vārdus no pravieša Isaja grāmatas „Tiem es došu vietu savā namā un savos mūros, un došu tiem vārdu, kas labāks kā dēli un meitas, mūžīgu vārdu, kas netaps izdzēsts!” (56:5). Izceļot šai citātā ietvertos divus vārdus – yad („memoriāls”) un shem („vārds”), pāvests teica: „Esmu atnācis, lai klusumā apstātos šī memoriāla priekšā, kas ir uzcelts, lai pagodinātu miljoniem briesmīgajā Shoah traģēdijā nogalināto ebreju piemiņu. Viņi zaudēja savas dzīvības, bet nekad nezudīs viņu vārdi. Tie ir neizdzēšami iegūluši viņu mīļo sirdīs, izdzīvojušo cietumnieku sirdīs, kā arī visu to sirdīs, kas ir apņēmušies nekad vairs nepieļaut šādus briesmu darbus un atkal apkaunot cilvēci. Taču visvairāk, viņu vārdi ir uz mūžīgiem laikiem ierakstīti Visvarenā Dieva sirdī.”

Turpinot, pāvests teica, ka var atņemt tuvākajam viņa mantu un brīvības iespēju, var aust melu tīklus, lai pārliecinātu citus, ka dažas cilvēku grupas nav pelnījušas cieņu. Taču, lai kā censtos, neviens nevar atņemt vārdu. Svētie Raksti māca par vārdu nozīmi, līdz ar kuriem dažiem tiek piešķirta vienreizēja misija, vai speciāla dāvana. „Dievs ir saucis Ābramu par Ābramu tāpēc, ka viņam bija jākļūst par „daudzu tautu tēvu” (Rad 17:5), Jēkabs tika saukts par Izraeli tāpēc, ka Viņš ir cīnījies ar Dievu un ar cilvēkiem, un uzvarējis (Rad 32:29),” atcerējās pāvests. Viņš teica, ka vārdi, kas ir ierakstīti šai svētajā memoriālā, vienmēr paliks neskaitāmu Ābrama pēcnācēju svētā piemiņā.

Novēlējis, lai šo upuru vārdi nekad neizzustu, viņu ciešanas netiktu noliegtas, vai uzskatītas par niecīgām, kā arī – lai labas gribas cilvēki būtu nomodā un izravētu no cilvēku sirdīm visu, kas var vest pie līdzīgām traģēdijām, pāvests teica: „Katoliskā Baznīca, kas ir nodevusies Jēzus mācībai un kuras nolūks ir atdarināt Viņa mīlestību uz cilvēkiem, izjūt līdzjūtību pret upuriem, ko šeit atceras. Līdzīgā veidā, tā jūtas tuva visiem, kas šodien ir pakļauti vajāšanām rases, ādas krāsas, dzīves apstākļu, vai ticības dēļ. Viņu ciešanas ir Baznīcas ciešanas, tāpat arī viņu cerība pēc taisnības, ir Baznīcas cerība. Kā Romas bīskaps un svētā Pētera pēctecis, es, tāpat, kā mani priekšgājēji apgalvoju, ka Baznīca ir apņēmusies lūgties un nenogurstoši strādāt, lai nodrošinātu, ka ienaids nekad vairs nevaldīs cilvēku sirdīs. Ābrama, Īzaka un Jēkaba Dievs ir miera Dievs (sal. Ps 85:9).”

Vēršoties pie ebreju kopienas pārstāvjiem, pāvests atgādināja, ka Svētie Raksti māca, ka gan kristiešu, gan ebreju uzdevums ir atgādināt pasaulei, ka Dievs ir dzīvs, lai arī dažreiz nav viegli izprast Viņa neizdibināmos ceļus. Dievs ir sevi atklājis un turpina darboties cilvēces vēsturē. Viņš vienīgais valda pār pasauli savā taisnībā un tiesā visas tautas pēc vienlīdzības (sal.Ps 9:9).

Kopā ar ebreju tautas pārstāvjiem stāvot Yad Vashem memoriālā, pāvests teica, ka raugoties uz sejām, kas atspoguļojas ūdens baseinā un klusumā atdusas šai memoriālā, nevar neatcerēties, ka ikvienam no viņiem ir savs vārds. „Varu iedomāties viņu vecāku prieka pilnās gaidas, kad viņi nepacietīgi gaidīja savu bērnu piedzimšanu. Kādu vārdu mēs dosim šim bērnam? Kas no viņa, vai viņas izaugs? Kas varēja iedomāties, ka viņi būs nolemti tik briesmīgam liktenim!” teica Svētais tēvs. Viņš piebilda: „Kamēr mēs šeit klusumā stāvam, viņu kliedziens joprojām atspoguļojas mūsu sirdīs. Tas ir kliedziens, kas paceļas pret jebkuru netaisnību un vardarbību. Tas ir nemitīgs pārmetums par nevainīgu asiņu izliešanu. Tas ir kliedziens, ko Ābels pacēla no zemes uz debesīm pret Visvareno.” Apliecinot kristiešu un ebreju ciešo uzticību Dievam, pāvests aicināja piešķirt balsi šim kliedzienam, izmantojot vārdus no Raudu dziesmām. Tie ir nozīmes piesātināti gan kristīgajai, gan jūdu ticībai:

„Tā ir Kunga žēlastība, ka mēs vēl gluži pagalam neesam. Viņa žēlsirdībai vēl nav pienācis gals. Tā ir ik rītu jauna, un liela ir tava uzticība. „Kungs ir mana daļa,” saka mana dvēsele, „tādēļ es cerēšu uz Viņu.” Labvēlīgs ir Kungs tam, kas cer uz Viņu, tādai dvēselei, kas Viņu meklē. Ir labi būt pacietīgam un klusā garā cerēt un gaidīt uz Kunga palīdzību.” (Rdz 3:22-26).

Pāvests pateicās Dievam, ka viņam ir iespēja kopā ar ebrejiem stāvēt šai vietā klusumā, klusumā atcerēties, klusumā lūgties, klusumā cerēt.

I. Šteinerte / Vatikāna Radio