Pāvests tikās ar Pontifikālās Sociālo zinātņu akadēmijas locekļiem

Pāvests tikās ar Pontifikālās Sociālo Zinātņu akadēmijas 15. plenārsesijas dalībniekiem. Zinātnieku vārdā Svēto tēvu uzrunāja akadēmijas prezidente Mērija Anna Glendone. Viņa pastāstīja, ka gadu gaitā, neraugoties uz to, kāds ekonomikas, tiesību, socioloģijas, vai politisko zinātņu aspekts ir nonācis akadēmiķu uzmanības lokā, vienmēr ir pastāvējis centrālais temats, kas kā zelta diegs ir vienojis kopā visu darbu. Šis centrālais temats ir cilvēka personas cieņa un kopējais labums. Aizvadītās nedēļas laikā plenārsēdes dalībnieki ir aplūkojuši, kā šis temats ir izpaudies universālo cilvēktiesību jēdzienā. To darot, uzmanība ir veltīta Baznīcas ilgajam un pamatīgajam ieguldījumam cilvēktiesību jomā, kā arī situācijai mūsdienu pasaulē, kur, diemžēl, daudzi draudi cilvēka cieņai ir pieņēmuši cilvēktiesību masku.

Mērija Anna Glendone norādīja, ka pasaulē aizvien vairāk tiek izdarīts spiediens, lai no cilvēka cieņas aizsardzības novirzītos pie savtīgu un īpašu interešu apmierināšanas. Tāpēc šajās dienās, ar sociālo zinātņu ekspertu palīdzību, ir aplūkotas attiecības, kas pastāv starp kristietību un cilvēktiesību idejām. Ir aplūkots loks, kas aizvien paplašinās cilvēktiesību aizsardzības jomā, lai izšķirtu, vai jaunās tiesību prasības saskan, vai nesaskan ar cilvēces izaugsmi. Īpašu uzmanību Pontifikālās Sociālo zinātņu akadēmijas locekļi ir veltījuši tiesībām, kas šodien tiek pakļautas dažādiem uzbrukumiem. To skaitā ir tiesības uz dzīvību, tiesības nodibināt ģimeni, sirdsapziņas un ticības brīvība, un tiesības uz ilgi gaidīto, taču bieži vien nepiepildīto nodrošinājumu ar nepieciešamajiem eksistences līdzekļiem. Bez tam, pamatojoties uz iepriekš veiktajām studijām par globalizāciju, plenārsesijas dalībnieki ir turpinājuši aplūkot jautājumus par valstu, privāto un starptautisko uzņēmumu lomu cilvēktiesību ievērošanā.

Savukārt, pāvests uzrunājot Pontifikālās Sociālo zinātņu akadēmijas locekļus, atgādināja, ka pasaules lielās reliģijas un filosofijas ir traktējušas dažus cilvēktiesību aspektus, kas saīsinātā veidā ir izteikti Evaņģēlijā: „kā jūs vēlaties, lai ļaudis jums dara, tāpat jūs dariet viņiem.” (Lk 6:31; sal. Mt 7:12). Baznīca vienmēr ir apgalvojusi, ka neraugoties uz to, kādā veidā cilvēktiesības ir formulētas un cik dažādas svarīguma pakāpes tām ir piešķirtas dažādu kultūru kontekstā, tomēr pastāv universālā atziņa, ka cilvēks ir radīts pēc Dieva attēla un līdzības.

Amerikas atklāšana un tai sekojošās antropoloģiskās debates XVI un XVII gadsimta Eiropā, veda pie paaugstinātas apziņas par cilvēktiesībām kā tādām un par to universālumu (ius gentium). Modernais laikmets ir palīdzējis noslīpēt ideju, ka Kristus vēsts, kas apliecina, ka Dievs mīl katru vīrieti un sievieti, un ka ikviens cilvēks ir aicināts brīvi mīlēt Dievu, rāda, ka ikvienam cilvēkam, neraugoties uz viņa sociālo un kultūras stāvokli, jau pēc viņa dabas vien ir tiesības uz brīvību. Tai pašā laikā ir vienmēr jāatceras, ka brīvībai ir jāļauj izpausties. Jo pats Kristus mūs dara brīvus.

Pagājušā gadsimta vidū, pēc milzīgajām ciešanām, ko izraisīja divi pasaules kari un pēc neizsakāmām noziedzībām, ko paveica totalitārās ideoloģijas, starptautiskā kopiena ir ieguvusi jaunu starptautiskā likuma sistēmu, kas ir balstīta uz cilvēktiesībām.

Cilvēktiesības ir kļuvušas par atbalsta punktu universāli atzītajam etosam. Šīs tiesības ir ratificējusi gandrīz katra pasaules valsts. Vatikāna II koncils un deklarācija Dignitatis Humanae, tāpat pāvesti Pāvils VI un Jānis Pāvils II ir uzsvērti apliecinājuši tiesības uz dzīvību un tiesības uz apziņas un ticības brīvību. Šīs tiesības atrodas to tiesību centrā, kas izriet no pašas cilvēka dabas. Šīs cilvēktiesības nav ticības patiesības, lai arī tās atklājas Kristus vēstī, kurš atklāj cilvēku pašam cilvēkam. Šīs tiesības tikai iegūst tālāku ticības apstiprinājumu. Tomēr jau prāts var aptvert, ka dzīvojot un strādājot fiziskajā pasaulē kā garīgas būtnes, vīrieši un sievietes atklāj logos klātbūtni, kas tiem palīdz izšķirt ne tikai starp pareizo un nepareizo, bet arī starp labo un ļauno, starp labāku un sliktāku, starp taisnību un netaisnību. Šī spēja izšķirt, katram cilvēkam ļauj apzināties „dabisko likumu”, kas nav nekas cits kā dalība mūžīgajā likumā.

Dabiskais likums ir universāls ceļvedis, ko var saprast ikviens. Pamatojoties uz šo likumu, cilvēki spēj savstarpēji saprasties un mīlēt cits citu. Tāpēc cilvēktiesības sakņojas Dieva dalībā, kurš katru cilvēku ir apveltījis ar prātu un brīvību. Ja šī solīdā un ētiskā bāze tiek ignorēta, cilvēktiesības paliek trauslas, jo tām ir atņemts pamats.

Pāvests teica, ka Baznīcas darbība cilvēktiesību veicināšanas labā balstās uz racionālām pārdomām, tādā veidā, lai ar šīm tiesībām varētu iepazīstināt visus labas gribas cilvēkus, neatkarīgi no reliģiskās piederības.

Tomēr, kā jau norādīts Benedikta XVI enciklikās, cilvēku prāts ir nemitīgi jāšķīstī ar ticību, jo to vienmēr apdraud ētisks aklums, ko izraisa grēka stimulētas kaislības. Bez tam, katrai paaudzei un katram indivīdam cilvēktiesības ir nepieciešams piemērot no jauna. Tā kā cilvēku brīvība, pirms kuras tiek izdarīta virkne brīvo izvēļu, ir vienmēr trausla, cilvēkam ir nepieciešama beznosacījumu cerība un mīlestība, ko var atrast tikai Dievā, un kas palīdz dalīties Dieva taisnībā un dāsnumā ar citiem (sal. Deus Caritas est, 18 un Spe Salvi, 24).

Pāvests teica, ka šī perspektīva liek pievērst uzmanību dažām kritiskām sociālajām problēmām, kas radušās pēdējos gadu desmitos. Tas ir kontrasts starp vienādu tiesību attiecināšanu , taču nevienlīdzīgu pieeju tām. Kristieši, kas regulāri lūdz Dievam „mūsu dienišķo maizi dodi mums šodien”, kā kaunpilnu traģēdiju izvērtē faktu, ka cilvēces piektā daļa joprojām ir izsalkusi. Lai nodrošinātu cilvēkus ar adekvātu pārtiku un pasargātu resursus – tādus kā ūdens un enerģija, ir jāsadarbojas visiem starptautiskajiem līderiem. Viņiem ir jābūt gataviem strādāt pēc labākās gribas, respektējot dabisko likumu un veicinot solidaritāti un subsidiaritāti ar vājāk attīstītajiem planētas reģioniem un iedzīvotājiem. Tā ir visefektīvākā stratēģija, lai novērstu sociālo nevienlīdzību starp valstīm un sabiedrībām, kā arī lai nodrošinātu globālo drošību.

Aicinot Pontifikālās Sociālo zinātņu akadēmijas locekļus būt par ticamiem un neatlaidīgiem šo diskusijām nepakļaujamo, Dieva likumā balstīto cilvēktiesību apliecinātājiem, pāvests deva viņiem savu apustulisko svētību.

I. Šteinerte/Vatikāna Radio