Pr. K. Vojtilas "ģimenes regula" viņa studentu un draugu atmiņās

Pontifikālajā Jāņa Pāvila II institūtā Vatikānā 24. aprīlī bija sarīkota studiju diena par tematu „Mīlestība un tās regula. Laulāto garīgums Karola Vojtilas skatījumā”. Tikšanās dalībnieki komentēja kādreizējā Krakovas arhidiecēzes priestera sastādīto „Regulu laulātajiem Humanae vitae”. Šī regula tapusi komunisma apstākļos sadarbībā ar studentu grupu Środowisko (tulkojumā: „vide”).

Środowisko grupas dalībnieki Danuta Ciselska, Terēze Malecka, Gabriels Turovskis un laulātie Ludmila un Staņislavs Grigeļi 24. aprīlī bija ieradušies Vatikānā, lai piedalītos diskusijās. Jāņa Pāvila II vārdā nosauktā Pontifikālā institūta direktors Livio Melina izcēla trīs galvenos punktus minētajā regulā. Proti:

mīlestībai ir nepieciešama regula, jo tā nav vienkāršs sentiments, bet gan brīva sevis dāvāšana, kurā būtisks elements ir atbildība;

lai dzīvotu pēc regulas, ir jātiecas pretim ideālam, tātad, jādzīvo garīguma perspektīvā;

tiekties pēc garīguma un dzīvot pēc regulas var tikai tad, ja pastāv kopienas vide, kas ģimenei palīdz un to pavada. Tāpēc, ir jāizveido „ģimeņu ģimene”.


Pontifikālās Laju padomes prezidents, kardināls Staņislavs Rilko, atklājot sanāksmi, sacīja, ka priestera Karola Vojtilas pastorālā darbība Krakovas universitātes studentu vidū izrietēja tieši no viņa dziļajām mīlestības jūtām pret studentiem un jaunajiem pasniedzējiem, ar kuriem tos vienoja draudzības saites un kuriem viņš kļuva par garīgo vadoni, savukārt, studenti un jaunie pasniedzēji – par viņa „vidi”. „Situācijā, kurā bija liegta jebkāda pulcēšanās brīvība, vispārējais termins „vide”, autoritātēm nozīmēja faktisku agregatīvu realitāti. Tolaik, līdzīga grupa pulcējās arī ap priesteri Janu Petraško, lai arī šajā gadījumā studenti un profesori to nesauca par „vidi”. Tomēr abas šīs grupas, kas izveidojās Krakovas arhidiecēzē, kļuva par efektīviem cilvēciskās un kristīgās formācijas instrumentiem.

„Karola Vojtilas mīlestības pedagoģija ir nesusi bagātīgus augļus „vides” jauniešu vidū, viņu ģimenes dzīvē, viņu bērnu ģimenes dzīvē, darbā un Baznīcas aktivitātēs. Tas ir garīgais piedzīvojums, kas joprojām turpinās arī mūsu dienās,” teica kardināls Rilko.

Staņislavs Grigeļs, kurš vada Jāņa Pāvila II Pontifikālā institūta Karola Vojtilas katedru, pastāstīja, ka „vides” dalībniekus vienoja izpratne par to, ka laulība un ģimene ir cilvēka brīvības un nacionālās suverenitātes pēdējie balsti. Tad, kad krīt šie balsti, krīt arī cilvēku sabiedrība un Baznīca. Grigeļa kungs akcentēja arī, ka laji, kas piederēja Vojtilas un Petraško grupām, atšķiras ar svētīgas dzīves paraugu. Dievs ir vēlējies, ka viens no šiem lajiem Ježi Ciselskis, Krakovas Politehniskā institūta profesors, kurš kopā ar diviem bērniem gāja bojā kuģa avārijā, apmeklējot Ēģipti, šodien, kopā ar Karolu Vojtilu un Janu Petraško, ir ierindots Viņa kalpu sarakstā.

Karola Vojtilas bijušie studenti šais dienās iepazīstināja ar trim viņa tekstiem, kas pirmoreiz iztulkoti itāliski. Tie attiecas uz Krakovas periodu Jāņa Pāvila II dzīvē un ir ietverami Laulības sakramenta teoloģijā. Pšemislavs Kvjatkovskis, kurš šobrīd ir doktorands Pontifikālajā Jāņa Pāvila II institūtā, uzsvēra, ka „vides” dalībnieki sirdī glabā šo vienreizējo personību un tās cīņu par to, lai tiktu izprasta patiesība par cilvēku, kas slēpjas vīrieša un sievietes noslēpumā, un kurus Dievs ir radījis pēc sava attēla un līdzības. „Ir jāatzīst dažādi briesmu faktori, kas apdraud mīlestību ģimenē. Tāpat ir jānosoda jebkādi meli un ilūzijas par ģimeni. Ir jāatzīst, jātic un skaļi jāatkārto, ka ģimene ir viens no veidiem, kādā izpaužas universālais mīlestības paaicinājums. Laulības sakramentālā žēlastība nav vis kāda teorija, bet gan auglīga dalība Dieva mīlestībā, kas ir laulāto dzīves iesākums un piepildījums,” uzsvēra kādreizējais Karola Vojtilas skolnieks.

Danuta Ciselska, Dieva kalpa Ježi Ciselska sieva, pastāstīja, ka Środowisko grupa dzīvoja bagātīgu dzīvi, kurā valdīja draudzīgas attiecības, tūrisms un kultūra. Priesteris Vojtila vienmēr bija kopā ar grupas dalībniekiem – gan pārgājienos, koncertos, teātra izrādēs, kino. Vēlāk viņš kopā ar visiem piedalījās diskusijās.

Šai studentu un jauno pasniedzēju grupā nodibinājās ciešākas attiecības un ar laiku tika slēgtas arī laulības. Bez šaubām, arī problēmas, kas attiecās uz iepazīšanos un laulāto dzīvi, tika apspriestas ar priesteri ilgāku individuālu pārrunu laikā. „Vēl šodien nespēju saprast, kā viņš atrada mums nepieciešamo laiku,” atceras Ciselskas kundze. „Viņš vienmēr bija pieejams. Gadījumos, kad viņam neizdevās atrisināt problēmu, vai iedziļināties tajā, viņš rakstīja vēstules. Viņš palīdzēja mums risināt ne tikai dzīves teorētiskās, bet arī praktiskās un personīgās problēmas. Viņš paskaidroja, ieteica, vadīja, bet nekad neuzspieda kādu noteiktu lēmumu. Tas bija jādara mums pašiem. Domāju, ka tieši viņa totālā nodošanās mums un savam darbam, novērsa mūsos jebkādas skaudības jūtas pret citiem. Katrs saņēma tieši to, ko bija gaidījis. Priesteris bija draugs katram no mums, viņš bija autoritāte, skolotājs un daudziem arī biktstēvs. Mēs vēlējam viņam labu un viņš vēlēja labu mums. Mēs viņu ļoti cienījām un arī viņš mūs cienīja, tāpat, kā visu savu dzīvi cienīja katru cilvēku. Visa pasaule varēja viņam sekot daudzus gadus. Vujeks, jeb tēvocis, kā viņu sauca studenti, izturējās vienādi pret visiem, kuri vērsās pie viņa ar savām problēmām.”

„Kur slēpjas Svētā tēva Środowisko fenomens?” sanāksmē jautāja cita Karola Vojtilas skolniece Terēze Malecka. Viņa teica, ka Vujeks vienmēr ir bijis klātesošs visā viņu dzīvē un viņš ir klātesošs arī tagad. Izmantojot mūsdienu valodas salīdzinājumus, Maleckas kundze teica: „viņš bija oriģināls un pievilcīgs priesteris, īsts jauniešu grupas gans. Viņš bija centrālā figūra ekskursijās, reliģiskajā dzīvē un izklaidē. Taču visvairāk par visu viņš bija garīgais vadītājs, kurš piedalījās mūsu dzīves galvenajos notikumos, jo īpaši kāzās. Viņš bija klāt arī mūsu ģimenes dzīvē, attiecībās ar vecākiem un vēlāk – ar mūsu bērniem un mazbērniem. Viņš bija ieinteresēts arī mūsu katra profesionālajā un darba dzīvē.

Neraugoties uz to, kādu ekleziālo pakāpi viņš ieņēma, Vujeks vienmēr uzturēja ar mums ciešas attiecības, kas līdzinājās ģimenes attiecībām, attiecībām, kādas ir ar tēvu un māti ģimenē. Vujeks ap sevi radīja absolūtas atklātības un atvērtības atmosfēru, un mēs, katrā mūsu dzīves posmā viņam uzticējām arī mūsu personīgos jautājumus. Mūsu kontakti ar viņu un mūsu dzīves gaita bija balstīti uz patiesību. Viņš mūs pavadīja ar savu lūgšanu un bez šaubām, to dara arī tagad, un mēs centāmies un joprojām cenšamies mainīties.”

Ludmila Grigele pastāstīja par Janu Petraško, kuru Karols Vojtila pats uzskatīja par savu skolotāju. Mēnesi pēc ievēlēšanas par pāvestu, Jānis Pāvils II rakstīja Janam Petraško: „Pateicos Tev, dārgais Jan, par to, ka savulaik norādīji man ceļu pie universitāšu jaunatnes. Arī par to, ka man, tāpat kā daudziem citiem, esi iemācījis un turpini mācīt, ar kādu cieņu, mīlestību, godīgumu ir jāizturas pret šo mūsu kalpošanu, kas ir vienota ar Dieva Vārda sludināšanu.”

Citā vēstulē, ko Svētais tēvs jau rakstīja sakarā ar Jana Petraško aiziešanu mūžībā, viņš atcerējās viņu kā „mūsdienu universitāšu pastorālās aprūpes meistaru”. Środowisko dalībniece Ludmila Grigele atgādināja, ka Jans Petraško bija pirmais, kas konceptuāli izstrādāja un konkrēti īstenoja to jauniešu pastorālās un ģimeniskās aprūpes stilu, ko visa pasaule iepazina, pateicoties Jāņa Pāvila II biogrāfiem.

Priesteris Petraško jaunajiem laulātajiem piedāvā vērsties pie Dieva ar šādiem vārdiem: „Esmu atvedis (atvedusi) šo sievieti (vīrieti) Tavā priekšā, jo Tu man viņu dāvini. Jo tikai no Tavas rokas varu ņemt tavu īpašumu un tikai ar Tavu piekrišanu viņa (viņš) var kļūt mana (mans).”

Petraško pieder arī šādi vārdi: „Šķīsta un uzticīga mīlestība ir skaista, bet tā prasa nemitīgu Dieva un cilvēku palīdzību. Nekad neviena mīlestība starp cilvēkiem nav nozīmējusi piederēšanu. Tas ir jautājums, kas tiek nemitīgi atkārtots un atbilde, kas tiek nemitīgi gaidīta. Tā ir izvēle, kas tiek nemitīgi izdarīta. Tas ir lēmums, kas tiek nemitīgi pieņemts, lai pieņemtu mīļoto personu. Mīlestība izriet no brīvības un brīvība katru dienu uzdod jautājumu: ko var izvēlēties cilvēks? Mīlestībai nepietiek ar jautājumu. Tai nepietiek ar vienu pašu atbildi. Tā nemitīgi, dažādos veidos jautās: vai tu mani mīli?”

Cits Środowisko dalībnieks Gabriels Turovskis sanāksmē nolasīja referātu par tematu „Vujeka klātbūtne Środowisko grupā vakar un šodien”. „Priestera Karola – Svētā tēva Jāņa Pāvila II Środowisko fenomens ir jāuzlūko divos līmeņos: dabiskajā un pārdabiskajā,” aicināja Turovskis. Viņš kavējās šādās atmiņās:

„Jau no sākumiem Karols Vojtila balstījās uz tā pastorālā darba piemēru, ko Baznīcā bija veicis svētais Florians no Krakovas. Vojtila nodibināja savu „vidi” ne tikai, lai rastu atpūtu draugu pulkā, bet lai rādītu viņiem Dievu un lai darītu to ar Vārda, lūgšanas un savas personīgās dzīves piemēru, kalpojot kā garīgais tēvs. Viņš mācīja bez lekcijām un kursiem. Viņš norādīja uz dabas skaistumu kā uz Dieva radīto darbu, viņš mācīja mīlēt Dzimteni un rūpēties par tās nākotni, viņš lika akcentu uz Dzimtenes vēstures zināšanām.

Dodoties viņa pēdās, mēs savam Vujekam katrs savā veidā bijām cilvēki, ko viņš mīlēja, par kuriem lūdzās, kuriem deva padomus un par kuriem šad tad kavējās ilgākās pārdomās. Kā prāvests, viņš pazina savas draudzes locekļus, atmiņā glabājot sava veida „sarakstu”. Laiku pa laikam – tad, kad piedzima mūsu bērni, vai mūžībā aizgāja vecāki un draugi, viņš šo sarakstu atjaunoja. Viņš bija apmierināts ar mūsu panākumiem, akadēmiskajiem grādiem, mūsu pozīciju zinātnē un sabiedrībā. Viņš vadīja rekolekcijas un svētceļojumus pie Dievmātes. Viņš izmantoja katru izdevību, lai apmeklētu savas „vides” locekļus viņu mājās, dziedāja kopā ar mums Ziemassvētku dziesmas un piedalījās mūsu bērnu rotaļās. Šādu atbalstu viņš mums sniedza gadiem, viņu mīlēja mūsu bērni un mazbērni, bet uzkāpis Pētera krēslā, viņš kļuva par mūsu tēvoci-vectētiņu.”

Piebildīsim, ka Jāņa Pāvila II izstrādātā laulības un ģimenes regula, kopā ar citiem to pavadošiem tekstiem, šais dienās ir izdota itāliski. Bez tam, grāmatā parādās arī vairākas retas fotogrāfijas, kurās Karols Vojtila ir redzams kopā ar saviem Krakovas draugiem.

I. Šteinerte/Vatikāna Radio