Benedikts XVI tiekas ar pasaules franciskāņu saimi

Benedikts XVI pieņēma audiencē franciskāņu ģimenes locekļus, kas piedalās kapitulā Asīzē. Šis kapituls ir sarīkots, lai kopā atcerētos 800 gadus, kopš Asīzē bija pulcējušies pirmie svētā Franciska sekotāji. Tas notika svētā Franciska dzīves laikā. Franciskāņi, kas tolaik pārstāvēja vienīgi Itāliju, jo ordenis vēl nebija izplatījies citās zemēs, gulēja teltīs. Arī šodien kapitula locekļi ir pulcējušies lielā konferenču teltī, bet pats pasākums saucas „telšu kapituls”.

Tais tālajās dienās pirms 800 gadiem, franciskāņi nebija sapulcējušies nejauši. Viņus vienoja vēsturisks notikums, proti, pāvests Inocents III, tas pats, kura vārds saistās ar Livonijas zemju kristianizāciju, apstiprināja svētā Franciska protoregulu.

Sveicot franciskāņus, Benedikts XVI teica, ka 800 gadu laikā no nedaudziem franciskāņiem ir izaugusi milzīga kopiena, kas ir izkaisīta pa visu plašo pasauli. Visas Baznīcas vārdā Svētais tēvs pateicās franciskāņiem par to dārgo dāvanu, ko veido viņi paši, kalpojot visai kristiešu saimei. „No mazā avotiņa Subazio kalna pakājē, ir izveidojusies varena upe, kas ir nesusi lielu ieguldījumu Evaņģēlija izplatīšanā,” teica pāvests. Viņš atzīmēja, ka tas viss ir aizsācies līdz ar Franciska atgriešanos, kurš sekodams Jēzus piemēram, atteicās pats no sevis un pieņemdams Kundzi Nabadzību, kļuva par debesu Tēva apliecinātāju. Atstādams visu pasaulīgo, Francisks parādīja, ka viņš ir saņēmis nenovērtējamu dārgumu. Šis dārgums ir tik liels, ka cilvēkam ir jāatstāj pilnīgi viss, kas viņam pieder un arī tad vēl nepietiek.

„Mazo franciskāņu brāļu dzīves regula ir dzīvot pēc mūsu Kunga Jēzus Kristus Evaņģēlija,” tā pirms 800 gadiem rakstīja svētais Francisks. Pāvests sacīja, ka viņš nespēja sevi iedomāties citādi kā vien Evaņģēlija gaismā. Tieši tas ir svētā Franciska personības fascinējošais elements un nezūdošā aktualitāte. Tā, svētais Asīzes nabags kļuva par dzīvo Evaņģēliju, kas spēj piesaistīt visu laikmetu sievietes un vīriešus Kristum.

Uzrunājot franciskāņus, Benedikts XVI kavējās pārdomās: „Francisks varēja arī nenākt pie pāvesta. Tai laikā nodibinājās daudzas reliģiskās kopienas. Dažas no tām neatzina Baznīcu kā institūciju, vai vismaz netiecās saņemt Baznīcas apstiprinājumu. Nav jāšaubās, ka arī tad, ja Francisks neatzītu Baznīcas hierarhiju, viņam vienalga rastos daudzi sekotāji. Taču viņš tūlīt nolēma doties ceļā, lai satiktu Romas bīskapu, apustuļa Pētera pēcteci. Šis fakts atklāj viņa patieso ekleziālo garu. Nelielais „mēs”, kas aizsākās līdz ar pirmajiem franciskāņu brāļiem, jau no paša sākuma viņus ielika lielajā Baznīcas „mēs”. Pāvests to atzina un novērtēja. Tāpat arī viņš, no savas puses, varēja neapstiprināt Franciska dzīves projektu. Nav grūti iedomāties, ka starp Inocenta III līdzstrādniekiem atrastos kāds, kurš ieteiktu to nedarīt – varbūt baidoties, ka nelielā brāļu grupiņa varētu līdzināties tā laika herētiķu agregācijām. Tomēr, Romas pontifs, pamatojoties uz Asīzes bīskapa un kardināla Džovanni no svētā Pāvila sniegto informāciju, prata izšķirt Svētā Gara ierosmi un pieņēma, svētīja un iedrošināja dzimstošo „mazo brāļu” kopienu.”

Franciskāņu ģimenē šodien ietilpst Mazo brāļu ordenis, Otrais ordenis, jeb klarišu māsas, Trešais ordenis, ko veido franciskāņu laji, kā arī daudzas vēlāk dibinātās kongregācijas un sekulārās dzīves institūti, kas balstās uz svētā Franciska garīgumu. Viņiem veltītajā uzrunā pāvests Benedikts XVI akcentēja, ka „labā sēkla”, kāds ir bijis svētais Francisks, ir līdzinājusies „labības graudam”, kas nav nekas cits kā Jēzus Kristus, kurš nomira un augšāmcēlās, lai nestu bagātīgus augļus (sal. Jņ 12,24).

Pāvests novēlēja, lai mūsdienu franciskāņi seko jau pieminētajai dzīves loģikai – zaudē savu dzīvi Jēzus un Evaņģēlija labā, lai to iegūtu un darītu auglīgu. Svētais tēvs piekodināja: „Vadieties pēc Kristus, tāpat kā Francisks vadījās pēc Krustā sistā Jēzus un pēc tikšanās ar lepras slimnieku, lai saskatītu Kristus vaigu brāļos, kuri cieš un lai visiem nestu savu mieru.”

Benedikts XVI pieminēja, ka aizvadītajās dienās zemestrīce, kas satricināja Abrucu apgabalu, ir sagrāvusi arī daudzas baznīcas, taču pastāv arī citas „drupas”, kuras ir vēl nopietnākas par zemestrīces postījumiem. Šīs drupas ir izveidojušās cilvēku un kopienu iekšienē. Pāvests rosināja sākt pašiem ar sevi, atjaunojot to celtni, ko vēlas atjaunot Dievs.

I. Šteinerte/Vatikāna Radio