Krustaceļš Kolizejā: cerības himna ciešanu priekšā

Lielās piektdienas vakarā Romas Kolizejā notika krustaceļa gājiens, ko vadīja Benedikts XVI. Turot rokās aizdegtas sveces, tūktošiem ticīgo pārdomāja Jēzus ciešanu un nāves noslēpumu. Via Crucis lūgšanu un pārdomu autors ir Guvahati (Indija) arhib. Tomass Menamparampils. Krustaceļa gājiena noslēgumā pāvests teica uzrunu.

Dārgie brāļi un māsas!

Noslēdzot Kunga ciešanu dramatisko aprakstu, evaņģēlists sv. Marks piebilda: “Simtnieks, kas iepretim stāvēja, redzēdams, ka Viņš, tā saukdams, nomira, sacīja: «Patiesi, šis cilvēks bija Dieva Dēls!» (Mk 15,38). Nevienu nevar nepārsteigt romiešu karavīra ticības apliecinājums, kurš bija klātesošs krustā sišanas brīdī. Kad dienas laikā iestājās nakts tumsa, kad Krusta upuris bija īstenots un apkārtstāvošie steidzās uz mājām, lai svinētu gadskārtējo ebreju Pashu, no kāda nezināma romiešu karavadoņa lūpām atskanēja vārdi, kas pāršķēla klusumu, kāds valdīja pēc nāves. Simtnieks, kurš piedalījās uz nāvi notiesāto eksekūcijās, šajā pazemotajā un krustā piesistajā cilvēkā atpazina Dieva Dēlu. Šādas traģiskās beigas varētu liecināt par naida un nāves pilnīgo uzvaru pār mīlestību un dzīvību. Taču tā nebija! Uz Golgotas kalna pacēlās Krusts, uz kura karājās jau miris cilvēks. Taču šis cilvēks bija “Dieva Dēls”, kā to apliecināja simtnieks – “redzot Viņu tā mirstam”, precizē evaņģēlists.

Katru reizi, kad klausāmies sv. Marka Kunga ciešanu aprakstu, dzirdam šī karavīra ticības apliecinājumu. Šovakar, noslēdzot tradicionālo Via Crucis, kas ar radio un televīzijas starpniecību ir sapulcinājis ļaudis no visām pasaules malām, arī mēs, tāpat kā simtnieks, vēršam savu skatienu uz krustā piesistā nedzīvo seju. Izdzīvojam cilvēka dzīves traģisko noslēgumu. Viņš mainīja pasauli, nenogalinot nevienu, bet ļaujot sevi piesist krustā. Šis cilvēks piedeva slepkavām. Viņš ir „Dieva Dēls”, kas – kā atgādina sv. Pāvils – „atteicās no sevis, pieņemdams kalpa veidu. Kļūdams cilvēkiem līdzīgs, Viņš ārīgi izskatījās kā cilvēks. Viņš pazemojās, kļūdams paklausīgs līdz nāvei, līdz pat krusta nāvei.” (Fil 2.7-8).

Kunga Jēzus sāpīgās ciešanas spēj aizkustināt pat viscietākās sirdis, jo caur tām atklājās Dieva mīlestības uz cilvēku pilnība. Sv. Jānis raksta: „Jo Dievs tā mīlēja pasauli, ka deva savu vienpiedzimušo Dēlu, lai ikviens, kas uz Viņu tic, nepazūd, bet iegūst mūžīgo dzīvību” (Jņ 3,16). Jēzus mirst krusta nāvē no mīlestības uz mums! Gadsimtu gaitā neskaitāmi vīrieši un sievietes sekoja Jēzum un tāpat kā Viņš, ziedoja savu dzīvi brāļu labā. Tie ir svētie un mocekļi, no kuriem daudzi ir nezināmi. Arī mūsdienās ir tik daudz cilvēku, kas ikdienas dzīves klusumā, vienojot savas ciešanas ar krustā piesistā ciešanām, kļūst par sabiedrības garīgās atjaunotnes apustuļiem. Kas būtu cilvēks bez Kristus? Sv. Augustīns raksta: „Mēs vienmēr atrastos dziļā nabadzībā, ja Viņš nebūtu mums dāvājis žēlsirdību. Nekad mēs nebūtu saņēmuši dzīvību, ja Viņš nebūtu uzvarējis nāvi. Mēs būtu pazuduši, ja Viņš nebūtu atnācis” (Uzruna 185,1). Kāpēc tad mēs Viņu nepieņemam savā dzīvē?

Šovakar kontemplēsis Kunga izmocīto vaigu, sāpju vīra vaigu. Viņa vaigā atspoguļojas ikviena pazemotā un apvainotā, slimā un cietušā, vientuļā, atstātā un izmisušā cilvēka seja. Izlejot savas asinis, Jēzus atbrīvoja mūs no grēka verdzības, noslaucīja mūsu vientulības asaras, ienāca mūsu dzīvē, mūsu ciešanās un mūsu ikdienas grūtībās.

Brāļi un māsas! Uz Golgotas stāv krusts, bet mūsu ticības skatiens jau ir vērsts uz jaunās dienas rītausmu, gaidot Lieldienas spožumu un prieku. „Ja esam miruši līdz ar Kristu – raksta sv. Pāvils – tad ticam, ka arī mēs dzīvosim kopā ar Kristu” (Rm 6,8). Ar šādu pārliecību turpināsim savu ceļu. Rītdien, Lielajā sestdienā, kopā ar Mariju, Sāpju Jaunavu, lūgsimies kopā ar visiem ciešanu nomāktajiem, lūgsimies kopā ar visiem Akvilā notikušajā zemestrīcē cietušajiem; lūgsimies, lai arī viņiem šajā tumšajā naktī uzaust cerības zvaigzne, atmirdz augšāmceltā Kunga gaisma. Novēlu visiem priecīgas Lieldienas augšāmceltā Kristus gaismā!

S. Krivteža/ Vatikāna Radio