Pāvests tikās ar Itālijas civilās aprūpes dienesta jauniešiem

Uz tikšanos ar pāvestu sestdien Vatikānā bija ieradušies ap 7 tūkstoši jauniešu – Itālijas civilās aprūpes dienesta darbinieku. Viņi veic visdažādākos kalpošanas darbus. Īpaši tie izpaužas lielos publiskos pasākumos, kuros šie jaunieši rūpējas par drošību, kārtības ievērošanu, nodrošina ar informāciju, sniedz neatliekamo medicīnisko palīdzību, palīdz ievērot korektu ceļu satiksmi utt. Tiekoties ar pāvestu, civilās aprūpes dienesta darbinieki bija tērpušies savai darba kopienai atbilstošajos formas tērpos, tādējādi piepildot tikšanās vietu – Pāvila VI zāli, ar dažādu spilgtu krāsu gammu.

Svētais tēvs teica, ka viņam vienmēr ir prieks tikties ar jauniešiem. Viņus uzrunājot, Benedikts XVI kavējās pārdomās par Vatikāna II koncila konstitūcijā Gaudium et spes rodamo prieka un cerības tematu. Šī dokumenta pēdējā daļā, kur tiek runāts arī par mieru starp tautām, ir ierakstīts īpaši svarīgs teikums: „Miers nekad nav bijis stabili sasniegts, taču tas ir jāceļ nemitīgi” (78). „Cik reāla ir šī atziņa!” teica pāvests un piebilda, ka konflikti un vardarbība, diemžēl, nekad nebeidzas, bet miera meklējumi vienmēr prasa daudz pūliņu. Gados, ko iezīmēja iespējamā sadursme starp pasaules militārajām lielvarām, Vatikāna II koncils spēcīgi nosodīja bruņošanās sacensību.

„Bruņošanās, ko veic dažas pasaules nācijas, nav drošs ceļš, lai saglabātu mieru,” teikts Gaudium et spes. Dokumentā bruņošanās tiek salīdzināta ar vienu no vissmagākajām cilvēces brūcēm, kas visvairāk skar nabadzīgos (sal. GS,81). Koncila tēvi rakstīja, ka ir jāmeklē jauni miera ceļi, taču tie ir rodami tikai tad, ja notiek cilvēku iekšēja atgriešanās.

Pāvests Benedikts XVI teica, ka šodien patiesa siržu atgriešanās ir vienīgais pareizais ceļš, kas katru cilvēku un visu cilvēci kopumā var vest pie ilgotā miera. Šo ceļu ir norādījis Jēzus. Viņš, universa karalis, nav nācis, lai pasaulē nestu mieru ar ieroču spēku, bet gan ar atteikšanos no vardarbības. Jēzus izteiksmīgā veidā to ir apliecinājis Pēterim Olīvu dārzā: „Liec savu zobenu savā vietā, jo visi, kas zobenu tver, no zobena ies bojā” (Mt 26,52). Vēlāk, Poncija Pilāta priekšā Jēzus sacīja: „Mana valstība nav no šīs pasaules. Ja mana valstība būtu no šīs pasaules, tad mani kalpi cīnītos par to, lai es netiktu nodots jūdiem. Bet tagad mana valstība nav no šejienes.” (Jņ 18,36).

Pāvests norādīja: „Tas ir ceļš, ko ir gājuši un iet ne tikai Kristus mācekļi, bet daudzi labas gribas vīrieši un sievietes, kas drosmīgi liecina par to spēku, kāds rodas, atsakoties no vardarbības.” Uzrunājot Itālijas civilās aprūpes dienesta darbiniekus, Benedikts XVI teica, ka šai kategorijai pieder arī viņi. Svētais tēvs novēlēja, lai šie jaunie cilvēki vienmēr kalpotu par miera instrumentiem, atteiktos no egoisma un netaisnībām, vienaldzības un ienaida, un katrā kopienā neatlaidīgi izplatītu taisnību, vienlīdzību, brīvību, izlīgšanu, pieņemšanu, piedošanu.

Tāpat pāvests aicināja „paplašināt sirdi” iepretim nabadzīgo vajadzībām un steigties tiem palīgā ikreiz, kad tas ir nepieciešams. „Cīnīties pret nabadzību, nozīmē celt mieru”, uzsvēra pāvests.

Benedikts XVI atgādināja Jēzus teiktos vārdus cilvēkiem, kas Viņam sekoja: „kas savu dzīvību grib glābt, tas to pazaudēs, bet kas savu dzīvību pazaudēs manis un Evaņģēlija dēļ, tas to izglābs” (Mk 8,35). Pāvests atgādināja, ka šais vārdos ir ne tikai kristīga, bet universāli cilvēciska patiesība – dzīvība ir mīlestības noslēpums. Jo vairāk to dāvājam citiem, jo lielāka tā kļūst. Jo vairāk to dāvājam, jeb dāvājam paši sevi, savu laiku, savus resursus un savas labās īpašības citu labā. Svētajam Asīzes Franciskam tiek piedēvēti šādi vārdi: „Kungs, dari mani par sava miera instrumentu... Jo dodot, tiek saņemts, piedodot, tiek piedots, bet mirstot, pieceļamies jaunai dzīvei.” Pāvests novēlēja, lai arī mūsdienu paaudzes jaunieši pieņem šais vārdos izteikto dzīves loģiku.

I.Šteinerte/Vatikāna Radio