LKSA Rīgas vienības Gavēņa laika rekolekcijas

Latviešu Katoļu Studentu un Akadēmiķu apvienības „Dzintars” Rīgas vienībā, 8.martā, notika Gavēņa laika rekolekcijas. Pēc kopīgas lūgšanas, kuru vadīja priesteris Edgars Cakuls, Rīgas vienības seniore Regīna Brikmane atklāja rekolekcijas ar īsu uzrunu. Viņa uzsvēra, ka gavēņa laiks ir pārdomu un attīrīšanās laiks. Šo rekolekciju pirmā tēma bija „Ticība un māņticība”. Seniore uzsvēra, ka ticība un māņticība arī Katoliskajā baznīcā ir tik cieši savijušās kopā, ka bieži vien ir grūti atdalīt. Par šo tēmu dalīties garīgajās pārdomās tika aicināts priesteris Edgars Cakuls.

Sākot savas pārdomas, priesteris uzsvēra, ka māņticība sēž katrā no mums, ir mums apkārt. Ticīgiem cilvēkiem ir labi iedziļināties un mēģināt saprast, ko tas nozīmē.

Jau 4 gadsimtā pirms Kristus grieķu filozofs Teofrasts aprakstīja sava laika cilvēku garīgo postu. Viņš uzskaitīja nelaimes, kas vajāja viņa laika cilvēkus. Viņš rakstīja: „Viņi ir tukši, dažādu mācību samulsināti, pielīdēji, kašķīgi, egoistiski. Viņi aprunā viens otru. Reizēm šķiet, ka viņi ir gatavi pārkost viens otram rīkli un viņi ir neglābjami māņticīgi.” Mēs redzam, ka vienā no senākajiem cilvēka personas aprakstiem, šīs nelaimes jau ir vajājušas cilvēkus un jau ir bijuši domātāji, kuri par to uztraucās. To ko Teofrasts saka par sava laika cilvēkiem mēs diemžēl varētu arī attiecināt uz daudziem mūsu laikabiedriem, arī uz tiem cilvēkiem, kuri ir Baznīcā. Slavenais franču zinātnieks Blēzs Paskāls savā pārdomu krājumā pauž rūpes: „Cik maz gan ir īstu kristiešu jau no ticības viedokļa vien! Daudz ir tādu, kuri tic māņticības dēļ un vēl tik pat daudz, kuri tic patiesi, bet virspusēji. Maz ir tādu, kuru ticība ir patiesi darbīga”. Šeit mēs redzam, ka māņticība skar reliģiozo elementu cilvēkā.

Tendencioza māņticība sakņojas cilvēka reliģiozajā fenomenā. Aristotelis dēvēja cilvēku par reliģiozu dzīvnieku. Cilvēks ir dabiski tendēts uz reliģiozitāti. Kad cilvēks zaudē izpratni par patiesi garīgām sakrālām vērtībām, viņš savā dabiskajā ticības meklējumā nonāk pie erzacgarīguma. Viens no erzacgarīguma piemēriem ir māņticība. Cilvēks ir ļoti tendēts uz šīm lietām īpaši tad, kad viņš pārkāpj trauslo robežu starp māņticību un citiem jau nopietniem okultisma piemēriem.

Kas ir par iemeslu tam, ka mēs, kas dzīvojam kristīgā vidē, piedzīvojam šos draudus, okultisma un dažādu māņticību uzplaukumu? Pirmkārt, tam par iemeslu ir Evaņģēlija vēsts sekularizācija. Daudzas kristiešu kopienas ir sākušas aizmirst, vai pat noliegt kristīgās ticības kardinālās doktrīnas un patiesības. Tas palielina garīgo tukšumu un liek cilvēkiem, kuri slāpst pēc garīguma, meklēt piepildījumu tur, kur tā nav. Bez tam, ir arī ļoti izteikta cilvēku ziņkārība, kura mudina interesēties par šīm lietām. Bieži šī interese sākas pavisam nevainīgi, ar horoskopu nopietnu lasīšanu, vai „melnās dāmas” izsaukšanu bērnībā. Okultisms piedāvā piedzīvojuma realitāti, fiktīvu piepildījumu. Piemēram, cilvēks, kurš ir pārliecināts, ka horoskopiem ir taisnība, citur dzīves jēgu nemeklēs. Vesela okultisma un māņticības pasaule var piepildīt cilvēka garīgo telpu. Tur viņš apstājas. Priesteris Edgars Cakuls minēja, kā kardināls kādā sprediķī runāja par cilvēku, kurš esot nomiris badā ēzdams tikai baltmaizi. Rodas iespaids, ka vēders ir pilns, bet patiesībā organismam nekas netiek un tas mirst. Cilvēks, kurš ir pieslēdzies šai māņticības jomai ir pakļauts garīgam badam.

Daudzās sabiedrībās ir iesakņojušies konkrēti stereotipi par melniem kaķiem, skaitli 13 un tā tālāk. Taču tam nav nekāda racionāla pamata. Kas mūs var no tā pasargāt? Pirmkārt, tās ir zināšanas. Ir jāsaprot, kas ir kas. Ir jāzina, kas ir māņticība. Kāpēc mēs izjūtam māņticības iespaidu? Tā ir daļa no mums. Tas ir mūsu reliģiozā meklējuma negribēts efekts. Mēs vēl joprojām esam, kā saka Pavils, šie nedaudz vecie cilvēki, kas pārtopam Kristū un daļa no šā vecā pagāna mūsos vēl ir ar visu savu māņticību. Pateicoties zināšanām ir jāsaprot, ka māņticībai, dažādām iedomām par spoguļiem, kaķiem, skaitļiem, nav racionāla pamata.

Mums vislabāk var palīdzēt mūsu ticība un ticības dzīves kopšana. Mūsu Baznīca tagad dzīvo laikā, kad ir ļoti aktīva invāzija no dažādu harizmātisko garīgumu puses, kas liek lielu akcentu uz emocijām. Arī māņticība liek lielu akcentu uz emocijām. Priesteris atgādināja, ka viņš nekādā ziņā nepielīdzina harizmātiskās kustības okultismam. Bet emocionāls gadījums prasās pēc kaut kā dziļāka. Tieši tāpēc garīgā dzīve, kas saistās ar iekšēju garīgo pieredzi caur kontemplāciju, caur adorāciju ir tas, kas cilvēku var pasargāt. Caur lūgšanu, kontemplāciju Dievs piepilda dvēseli un cilvēkam vairs nevajag neko citu.

Ļoti nozīmīga ir pazemība, kas liek paļauties uz Kristu. Nevajag tiekties pēc tā, ka cilvēks ar savu varenību atrisinās mūsu garīgās problēmas. Tikai Kristus var atrisināt mūsu garīgās problēmas. Viens no svarīgākajiem tikumiem ir drosme, jeb stiprums, kā to nosauc Katoļu Baznīcas Katehisms. Tas ir viens no četriem kardinālajiem tikumiem.

Katram no mums ir sava mīļā māņticība, pie kuras mēs turamies, vai nu dzenājam kaķus, vai spļaujam pār plecu. Reizēm arī baznīcā var novērot, ka cilvēki dodot miera sveicienu, ja rokas pārkrustojas, rauj roku atpakaļ. Ja neejam dziļumā, nemeklējam tam nozīmi, lietas, kuras pašreiz praktizē Baznīca, kļūst par maģiskām, rituālām. Piemēram, Agates dienā, vai tad, kad tiek svētīts ūdens ir pilna baznīca, vairāk, nekā svētdienās. Lieta ir laba, bet netiek izprasta.

Reizēm cilvēks apmulst situācijās, kad viņam no ārpuses grib uzbāzt kaut ko, saistītu ar māņticību, piemēram, liek dedzināt sveces. Cilvēks apmulst un nevar pretoties. To nevajag darīt, vajag būt drosmīgiem un enerģiskiem.

Pēc šīm garīgajām priestera pārdomām sākās aktīva diskusija, kurā dzintarieši izteica savus redzējumus, uzdeva jautājumus.

Rekolekciju otrajā daļā seniore aicināja priesteri Juri Jalinski izteikties par tēmu „Gavēnis mūsdienās”.

Savas uzstāšanās sākumā priesteris Juris Jalinskis ieminējās, ka viņa izvēlētā tēma nav veltīta tieši Gavēnim, taču ir ar to saistīta. Priesteris Runāja par lepnību, kas ir katrā cilvēkā. Lai arī reizēm ir sāpīgi to atzīt, tas ir cieši saistīts ar katra cilvēka dabu. Citam tā ir vairāk, citam mazāk. Lepnība bija pamatā vienam no pirmajiem grēkiem virs zemes. Priesteris sāka ar vēsturisku faktu. Mūsu ēras 630. gadā Bizantijas imperators Heraklijs, uzvarēdams persiešu karaspēku, atguva Svētā Krusta relikvijas, kuras persieši pirms 14. gadiem bija aizveduši no Jeruzalemes. Tika nozīmēta diena, kurā šīs relikvijas novietot imperatora Konstantīna būvētajā Svētā Krusta bazilikā, kura atrodas uz Kalvārijas kalna. Šajā dienā atgadījās neparasts notikums. Sākoties svinīgajai ceremonijai, Heraklijs tērpies karalim atbilstošā dārgā ar pērlēm rotātā apģērbā, devās uz bazilikas durvīm. Pienācis pie durvīm, viņš netika tālāk. Jo vairāk viņš mēģināja iet uz priekšu, jo vairāk sajuta neizskaidrojamu pretestību. Visi par to brīnījās, kamēr kāds bīskaps piegājis pie imperatora norādīja, ka, varbūt šis pārlieku triumfālais veids, kurā tiek nestas Svētā Krusta relikvijas, neatbilst veidam, kā savu krustu pa šo pašu ceļu nesa Kristus. Imperators to saprata un noģērba savas greznās drēbes, apģērbās kā jebkurš cilvēks un ar basām kājām bez grūtībām sasniedza vietu, kur bija jāuzliek krusts.

Atsaucoties uz šo epizodi, pāvests joprojām katrā Lielajā Piektdienā noģērbj greznās liturģiskās drēbes, noauj apavus un Svētā Pētera bazilikā dodas pagodināt bazilikas vidū novietoto krustu.

Nav iespējams patiesi pietuvoties krustā sistajam Pestītājam, ja pirms tam neesam atbrīvojušies no mūsu augstprātības. Pretējā gadījumā arī mēs neizkustēsimies no vietas. Ir svarīgi apzināties, cik nozīmīgi un nepieciešami ir krusta pakājē atstāt visas pasaules un mūsu pašu lepnību. Ir jācenšas ietērpties Jēzus pazemībā, lai līdzīgi grēciniekam templī, arī mēs pēc mūsu pārdomām varētu iziet ārā, doties projām, būdami attaisnoti.

Cilvēces vēstures pirmajā Lielajā Piektdienā, tika uzvarēta cilvēku lepnība un augstprātība. Dievs to izdarīja pazeminot pats sevi. Apustulis Pāvils vēstulē filipiešiem saka: „Jēzus Kristus Dieva veidā būdams, tomēr neuzskatīja par ieguvumu līdzināties Dievam. Bet Viņš atteicās no sevis, pieņemdams kalpa veidu, kļūdams līdzīgs cilvēkiem. Viņš pazemojās, kļūdams paklausīgs līdz nāvei, līdz pat krusta nāvei”. Viņš, lai uzvarētu cilvēka lepnību, pazemināja pats sevi, nevis pazemināja cilvēkus. Pazemojoties cilvēku priekšā un paņemot uz sevi mūsu grēkus, Jēzus paņēma uz sevi arī mūsu lepnību, kas atrodas katra grēka pamatā.

Tā rezultātā cilvēkiem tagad tiek pasniegta jauna dāvana, pazemība. Nevajadzētu nevienam baidīties kļūt vairāk pazemīgam. Daudzi šodien to uzskata par vājuma pazīmi. Nīče pārmeta kristietībai, ka tā sabiedrībā ievieš pazemības sērgu. Taču tagad pati filozofija atzīst, ka tikai tāda dzīve ir īsta, kurā cilvēks spēj atzīt arī savu niecīgumu. Augstprātība un lepnība ir ceļš, kurš cilvēkus var novest līdz izmisumam, jo būt augstprātīgiem un lepniem nozīmē, nespēt sevi pieņemt tādus, kādi esam. Tas nozīmē izmisīgi tiekties pēc tā, ko mēs, neskatoties uz visām pūlēm, tik un tā nesasniegsim. Mēs nekad nebūsim pilnīgi, neatkarīgi un autonomi. To pašu atzīst arī modernā psiholoģija. Lai cilvēki pilnībā izveseļotos, tiem jāsāk respektēt to realitāti, kas ir pārāka par viņiem. Augstprātība ir kā maska, kura mums traucē ne tikai ticēt, bet arī būt par patiesiem cilvēkiem. Viss, kas cilvēkā nav pazemība, ir meli, liekulība.

Cilvēku augstprātību mēs redzam ik uz soļa. Katru gadu tiek dibinātas jaunas reliģijas, jauni filozofiskie strāvojumi, kuri sludina jaunus meklēšanas ceļus. Tas, ko Dievs ir atklājis caur Kristu un ir nodibinājis, tiek uzskatīts par vecmodīgu un neaktuālu.

Globālā mērogā raugoties, mēs redzam, cik daudzi kari un dažādi konflikti ir izcēlušies tieši cilvēka lepnības un augstprātības dēļ. Cik daudz cilvēku cieš tāpēc, ka viņu vadītāji vai valdības vīri grib kļūt vēl varenāki un drošāki savos troņos. Arī mūsu pašu ikdienas dzīvē, ģimenēs un mājās bieži vien daudz ciešanu un asaru izraisa kāda cilvēka lepnība un augstprātība.

Ir par maz apstāties pie kolektīvā skatījuma uz lepnību. Nelīdz, tā, kā to darīja Vecajā Derībā, pārplēstās drēbes, ja netiek pārplēsta mūsu pašu lepnā un augstprātīgā sirds. Tieši tur, manā sirdī atrodas patiesā lepnība, ko es ar savu gribu varu iznīcināt, jo mana griba šo lepnību ir radījusi. Šis nav viegls uzdevums. Jo vairāk mēs cenšamies sevi pazemināt, jo vairāk mūsu lepnība cenšas tam pretoties. Tāpēc mums ir jālūdz Svētā Gara palīdzība. Mums jāpaliek Dieva priekšā ar noliektu galvu, līdzīgi, kā Jēzus priekšā stāvēja laulības pārkāpšanā pieķertā sieviete. Šāds stāvoklis mums veidos pazemīgu un satriektu sirdi. Arī mēs, līdzīgi šai sievietei, tiesāšanas vietā varēsim izbaudīt piedošanas prieku. Mēs iegūsim jaunu sirdi.

Tad, kad garīgi esam nolikuši savu lepnību Pestītāja krusta pakājē, ir nepieciešams ietērpties Jēzus pazemībā. Kā teicis kāds sens autors, pazemīga sirds ir Dieva paradīze virs zemes. Tā ir vieta, kur Viņam patīk dzīvot un atklāt savus noslēpumus. Te ir kristīgās dzīves paradokss, jo vairāk tu pieņem šādu stāvokli Dieva un cilvēku priekšā, jo vairāk tu sasniedz garīgus augstumus.

Pēc diskusijām, dzintarieši pateicās abiem garīgajiem vadītājiem par jaunām atklāsmēm un ievirzi gavēņa laika pārdomās un sevis attīrīšanā.

„Dzintarā” ieviešas ļoti skaista tradīcija, sanākot kopā palūgties par dzintariešiem, lūgšanās pieminot katru no viņiem. Šādas lūgšanas notika arī šajās rekolekcijās.

Aigars Brikmanis, Vatikāna Radio, Rīga.