Īss ieskats Angolas un Kamerūnas vēsturē

Gatavojoties pāvesta vizītei Kamerūnā un Angolā, ielūkosimies šo valstu vēsturē. Vispirms par Angolu. Angolas valsts nosaukums ir aizgūts no XVI gadsimta Mbundu cilts karaļa N’Golas vārda. N’Gola pārvaldīja Ndongo karalisti, kuru kopā ar Kongo, kas bija otra lielākā šī reģiona karaliste, pakļāva Portugāle.

Savu neatkarību no Portugāles Angola atguva 1975. gada 11. novembrī. Pretēji pārējām Āfrikas valstīm, līdz pat 1970. gadam tā bija viena no vismazāk apdzīvotākajām zemēm pasaulē. Kāpēc? Precīzi atbildēt uz šo jautājumu nav viegli. Vēsturnieki atzīst, ka iemesli Angolas mazapdzīvotībai ir ļoti daudzi un sarežģīti. Galvenie no tiem ir bads un sanitārās aprūpes trūkums. Angolas iedzīvotāji ir devušies masveida trimdā uz Zairu, tagadējo Kongo Demokrātisko republiku, un uz Dienvidāfriku. Tiek lēsts, ka dažos gados Angolu atstāja ap 700 tūkstoši cilvēku.

Gandrīz trīs gadsimtu laikā Angolas iedzīvotāji tika padarīti par vergiem un aizvesti uz citiem kontinentiem, jo īpaši uz Ameriku. Sākot ar 1492. gadu, Āfrika un jo īpaši Angola, kļuva par galveno vergu sagūstīšanas vietu. Vēsturiskie avoti liecina, ka no Angolas un tai apkārt esošajām teritorijām tika deportēts sākot no 3 līdz 4 miljoniem cilvēku.

1961. gada 4. februārī, kad sākās angoliešu cīņa pret portugāļu kolonizētājiem, karš vietējiem iedzīvotājiem nebija nekāds jaunums. Dažādus konfliktus un vardarbību Angolas teritorijā dzīvojošās tautas uz savas ādas bija izbaudījušas gandrīz 400 gadus bez pārtraukuma.

Aizvadītajā gadsimtā par Angolas neatkarību no portugāļiem cīnījās trīs militārās kustības – Angolas tautas kustība, Angolas nacionālās atbrīvošanās fronte un Angolas nacionālā apvienība par neatkarību. Taču 1975. gadā par vienīgo cīnītāju palika marksistiski-ļeņiniskā Angolas tautas kustība. Pēc vairākiem traktātiem tika izveidota nacionālās vienības valdība, taču tā drīz vien sabruka. Tai pašā, 1975. gadā, sākās pilsoņu karš, kurš noslēdzās tikai 2002. gadā.

Pilsoņu kara laikā bojā gāja vismaz 500 tūkstoši cilvēku. Nav iespējams saskaitīt ievainotos, atraitnes, bāreņus, bēgļus un izkaisītos. Joprojām notiek sagrauto struktūru atjaunošana. Viens no briesmīgākajiem kara mantojumiem ir mīnas, kas izkaisītas visā valsts teritorijā. Tiek rēķināts, ka to skaits varētu pārsniegt 11 miljonus.

Angola ir bagāta ar naftu un dimantiem, taču labums, ko sniedz šie resursi, nenonāk pie vietējiem iedzīvotājiem.


Kamerūna. XV gadsimtā, kad šai reģionā ieradās pirmie portugāļu pētnieki, tas tika nosaukts par Rio dos Camarões, tulkojumā „Garneļu upe”. No šī vārda tad arī radās pašreizējais valsts nosaukums. 1884. gadā Kamerūna kļuva par vācu protektorātu, bet pēc I Pasaules kara, 1922. gadā, teritoriju savā starpā sadalīja Francija un Apvienotā Karaliste. Šodien valstī ir divas oficiālās valodas – angļu un franču.

Valstisko neatkarību Kamerūna ieguva 1961. gada 1. oktobrī. 1960. gada 1. janvārī neatkarību jau bija ieguvusi bijusī franču teritorija, un nu tika pievienota arī tā, ko bija pārvaldījuši angļi.

Kopš 1990. gada Kamerūna teorētiski ir daudzpartiju valsts, taču patiesībā monopolu stingri glabā Demokrātiskā Kamerūnas tautas apvienība. Viena no daudzajām problēmām valstī ir tā dēvētais „anglofonais jautājums”. 2000. gada 1. oktobrī, Kamerūnas apvienošanās gadskārtā, notika vardarbīgas ziemeļrietumu, respektīvi, bijušās angļu teritorijas iedzīvotāju sadursmes ar valsts karaspēku. Šī teritorija joprojām vēlas atdalīties no pārējās valsts daļas.

1959. gadā ANO ģenerālasambleja ar sava konsultanta starpniecību Kamerūnas ziemeļos un dienvidos ieteica izveidot atsevišķus tautas nobalsošanas plebiscītus „ar mērķi noteikt, kādu nākotni šo teritoriju iedzīvotāji sev vēlas”. Abās Kamerūnas daļās tika uzdots jautājums: „pievienošanos Nigērijai, vai Kamerūnas republiku.” Jau minētie, 1961. gadā sarīkotie plebiscīti, uzrādīja atšķirīgus rezultātus. Ziemeļu daļā ar lielāko balsu vairākumu tika izrādīta vēlēšanās pievienoties Nigērijai, bet dienvidu daļa vēlējās saglabāt savu teritoriālo neatkarību kā Kamerūnas republika.” Līdz ar to Anglijas pakļautībā bijušās teritorijas centieni iegūt autonomiju tika apslāpēti un tā turpina ietilpt Kamerūnas sastāvā.

I. Šteinerte/Vatikāna radio