Jāņa Pāvila II pirmajai enciklikai "Redemptor hominis" – 30

„Cilvēka Pestītājs, Jēzus Kristus, ir visuma un vēstures centrs” – ar šiem vārdiem sākas Jāņa Pāvila II pirmā enciklika „Redemptor hominis”. Izdota pirms trīsdesmit gadiem – 1979. gada 4. martā. Tā ir slavas dziesma Dievam, kurš sūtīja pasaulē savu Dēlu, lai katram cilvēkam, bez izņēmuma, dāvātu pestīšanu. Šis fakts izgaismo Baznīcas lielās rūpes par cilvēku. Baznīca vēlas tam kalpot, lai ikviens varētu sastapt Kristu, jo tikai Viņā atrodama pestīšana – norādīts enciklikā. Dokumenta aktualitāte trīsdesmit gadu laikā nav mazinājusies. Tieši pretēji, tajā izteiktā patiesība mūsdienās atmirdz vēl lielākā spožumā. „Cilvēks nespēj dzīvot bez mīlestības”, raksta Jānis Pāvils II. „Viņš paliek pats sev neizprotama būtne, viņa dzīvei zūd jēga, ja viņš neatklāj mīlestību, ja to nepiedzīvo”.

Pāvests pasvītro, ka „Dievs ir mīlestība”. Šī mīlestība ir „lielāka par grēku” un „stiprāka par nāvi”, un ir „vienmēr gatava piecelt un piedot”. „Šai mīlestības atklāsmei ir vārds: Jēzus Kristus”. Viņš ar savu krustu uz visiem laikiem „atjaunoja cilvēkam cieņu un atklāja viņam dzīves jēgu”. Baznīca sludina šo patiesību. Tā nevar palikt vienaldzīga ne attiecībā uz to, kas kalpo cilvēka patiesajam labumam, ne attiecībā uz to, kas viņu apdraud. Šodien mēs dzīvojam aizvien lielākās bailēs un nedrošībā, jo esam kļuvuši par dažādu lietu un sabiedrisko sistēmu vergiem. Enciklikā Jānis Pāvils II atgādina, ka vienīgi „patiesība var mūs darīt brīvus”. Šajā krīzes laikā esam aicināti to īpaši apzināties, atvērties patiesībai un garīgajām un morālajām vērtībām. Lai izietu cauri grūtībām, esam aicināti atvērties šai mīlestībai, kas ir atklājusies Kristū.

J. Evertovskis / Vatikāna Radio