Lielbritānija. Zeme, kurā darbojas islāma tribunāli

Pēc tam, kad esam aplūkojuši ticības ietekmi uz Maltas iedzīvotāju vērtībām, pievērsīsimies lielākai Eiropas salai – Lielbritānijai. Jau minētajā Itālijas žurnālā Tempi („Laiki”) ir publicēts raksts ar nosaukumu Sharia? Yes, please! – „Šarija? Jā, lūdzu!” Tajā ir stāstīts, ka kritiku turpina izpelnīties Kenterberijas arhibīskapa Rauena Viljamsa 2008. gada februārī izteiktais ierosinājums par šarijas likuma daļēju ieviešanu Lielbritānijas tieslietu sistēmā. Viljamsa priekšgājējs Kenterberijas arhibīskapa amatā Džordžs Kerijs šo priekšlikumu tūlīt nodēvēja par „britu nācijai bīstamu”, par „legalizētu aparteīdu” to nosauca Ēnu kabineta Sociālo lietu ministre, pakistāniešu izcelsmes baronese Saijeda Varsi, kā „ļoti bīstamu un absolūti šķeltniecisku” to interpretēja Līdztiesības un cilvēktiesību komisijas direktors Trevors Filips. Lieki piebilst, ka šīm kritikām laika gaitā ir sekojušas arī daudzas citas.

Taču nākas atzīt, ka tas, ko Viljamss apzīmēja kā „neizbēgamu attīstību”, patiesībā jau ir īstenība. Šarijai jau ir likuma spēks, jo dažviet Lielbritānijā pastāv šarija tiesas, kuru spriedumus nākas ievērot arī Britu kopējam likumam – Common Law. Tā, piemēram, Lielbritānijai ir jānodrošina sociālie pakalpojumi arī poligāmajām ģimenēm.

Pēc tam, kad Lielbritānijas valdība ilgu laiku bija apspriedusi ideju par šariju, tā tomēr atteicās pieņemt „islāmisko saikni”, tas ir, valsts juridisko likumu savienojamību ar islāma morālo doktrīnu, kas aizliedz piešķirt aizdevumus uz procentiem. Taču valdība pasludināja, ka tā ļaus privātpersonām un organizācijām izmantot tādu parādu nomaksāšanas formu, kas sakrīt ar šarijā noteikto sukuk likumu par nodokļiem.

Par islāma tiesu eksistenci Lielbritānijā plašāka sabiedrība pirmoreiz uzzināja 2008. gada septembrī, kad laikraksts Times atklāja, ka starp simtiem neformālo tiesu, kas pēdējo 30 gadu laikā darbojas musulmaņu kopienās, pastāv vismaz piecas, kuru spriedumus apstiprina Lielbritānijas tieslietu sistēma. Šīs tiesas ir saistītas ar šeiha Faizula ul Ahtaba Siddiki arbitrāro tribunālu, un tās ir pārstāvētas Londonā, Birmingemā, Bredfordā, Mančetesterā un Nuneatonā (Vorvikšīras grāfistē), kur atrodas centrālais tribunāla sēdeklis. Drīzumā tiks atvērtas tiesas arī Edinburgā un Glāzgovā. Institucionālo raksturu tām nodrošina 1996. gadā pieņemtais likums Arbitration Act.

„Esam atklājuši, ka pamatojoties uz šo likumu, mums ir tiesības pieņemt spriedumus, kas tiktu piemēroti vietējās, kā arī augstākajās tiesās,” laikrakstam Times paskaidroja Siddiki. Viņš piebilda, ka likums ļauj risināt disputus alternatīvajās tiesās un ka šī metode saucas „alternatīvais pretrunu risinājums”. „Tas ir tieši tas, ko musulmaņiem nozīmē šarija tiesas,” žurnālistiem teica šeihs. Šarija tiesas izskata laulības šķiršanas gadījumus, mantojuma tiesības, strīdus finansu jautājumos un vardarbību ģimenēs.

Pēc tam, kad vētru britu sabiedrībā bija izsaukuši Kenterberijas arhibīskapa Rauena Viljamsa atbalsta vārdi šarija tiesām, līdzīgu saviļņojumu aizvadītā gada jūlijā radīja Lordu palātas pārstāvja tieslietu jautājumos, Vorsas Filipa apgalvojums. Viņš teica: „Nesaskatu iemeslu tam, ka šarija tiesas, vai kādas citas reliģijas principi, nekalpotu par pamatu vidutājībai, vai citiem alternatīvajiem pretrunu atrisināšanas veidiem. Visiem, kas šai zemē uzturas legāli, ir iespējams izvēlēties risināt savas pretrunas pēc likuma, kas atšķiras no angļu likuma.”

Tieši tas, sākot ar 2007. gada augustu, Apvienotajā Karalistē arī notiek. Pirmajā likumīgas darbības gadā islāma tribunāli ir nolasījuši simtiem spriedumu, sākot ar jautājumiem par laulības šķiršanu un beidzot ar mantojuma tiesībām un strīdiem ar kaimiņiem. Dažos gadījumos spriedums lielā mērā atšķīrās no tā, kas līdzīgā jautājumā būtu pieņemts pēc kopējā Britu likuma. Tā piemēram, disputā, kas tika risināts Nuneatonā, kādas personas īpašums tika sadalīts starp pieciem mantiniekiem – diviem dēliem un trim meitām. Dēliem tika piešķirta divreiz lielāka mantojuma daļa, nekā meitām. Sešos ģimenes vardarbības gadījumos, kuros sievas vērsās tiesā par vardarbību no vīru puses, tiesneši vīriem piesprieda eiropiešu izpratnē pavisam „maigu” sodu. Viņi lika tiem pieteikties kopienas vecāko vadītos kursos par dusmu savaldīšanu.

Angļi, kas vēl pirms dažiem gadu desmitiem bija pazīstami kā lepni konservatīvo vērtību glabātāji, šodien ir spiesti locīt ceļus daudzo ieceļotāju priekšā. Sākot ar astoņdesmitajiem gadiem, Britu valdība ir izstrādājusi virkni multikulturālu politiku, lai apmierinātu jaunatnācēju prasības. Vislielāko izaicinājumu met tie, kas ir auguši islāma tradīcijās. Mūsu raidījumā turpināsim aplūkot Lielbritānijā izveidotos islāma tribunālus, jeb šarija tiesas. Sāksim ar nelielu atkāpi par sieviešu tiesībām islāma likumos.

Tiem, kas šodien mēģina iebilst pret acīmredzamo vīriešu un sieviešu nevienlīdzību islāmā, tiek uzstādīts pretarguments, ka arī ebreju kultūrā sievietei ir zemāka loma, nekā vīrietim. Musulmaņi mēdz atgādināt, ka turpat Lielbritānijā darbojas ebreju tiesas Beth Din, kurām tāpat kā šarija tiesām, saskaņā ar Britu izdoto Arbitration Act likumu, pieder tiesības būt par alternatīvajām pretrunu risināšanas instancēm.

Tomēr, ir jāatzīst, ka ne visi islāmticīgie, kas dzīvo Lielbritānijā, ir priecīgi par šarija tiesu darbību. Pakistāniešu izcelsmes Leiboristu partijas deputāts Birmingemas apgabalā Khalids Mahmuds ir neapmierināts ar Kenterberijas arhibīskapa Rauena Viljamsa un Lordu palātas pārstāvja Vormsas Filipa izrādīto atbalstu šīm tiesām. Viņš saka: „Lords Filips un arhibīskaps runā par lietām, ko paši nepazīst. Šādas iniciatīvas liks attīstīties pretrunīgai darbībai sabiedrībā. Tie ir ļoti atpalikuši likumi, kas sašķels un sanaidos arī pašu musulmaņu kopienu, un atšķirs to no pārējās sabiedrības.”

Taslima Ahmeda, kas strādā Bredfordas Sociālās palīdzības centrā, stāsta, ka vienkāršās musulmaņu sievietes, kuras nav ieguvušas nekādu kvalifikāciju, vai izglītību vispār, neapzinās, ka Lielbritānijā tām pieder tiesības saskaņā ar britu likumdošanu. Viņas joprojām vēršas pie islāma tiesām, tā arī nerodot atbalstu nedz ģimenē, nedz islāma kopienā.

Daudzus britus pārsteidz Lielbritānijas valdības lēmums nodrošināt ar sociālajiem pakalpojumiem arī otrās, trešās un ceturtās sievas, kas dzīvo poligāmajā laulībā, kas legālā veidā ir noslēgta ārzemēs. Lielbritānijā poligāmija tiek sodīta ar cietumsodu līdz septiņiem gadiem, taču, ja vīrietis savas sievas ir apprecējis, piemēram, Saūda Arābijā, bet šobrīd dzīvo Lielbritānijā, un ja nevienam no ģimenes locekļiem nav darba, Darba un pensiju departaments katram no tiem, ieskaitot visas sievas, sniedz 33,65 mārciņas lielu pabalstu. Taču tas nav viss. Šādai poligāmajai ģimenei ir nodrošinātas tiesības arī uz lielāku dzīvokli un no tās tiek iekasēti mazāki komunālie maksājumi, nekā no tām ģimenēm, kurās vīrietis ir noslēdzis laulību tikai ar vienu sievieti.

Šādu politiku Britu valdība ir pieņēmusi pēc vairāk nekā gadu ilgām debatēm un konsultācijām starp dažādiem ministriem. Šobrīd tai ir jānodrošina ap tūkstoti poligāmo ģimeņu, kas dzīvo valsts teritorijā. Kriss Greilings, Ēnu kabineta ministrs pensiju lietās, brīdina: „Šis lēmums kalpo par precedentu, kas vedīs pie turpmākām prasībām, lai citu valstu kultūras realitātes tiktu atspoguļotas Britu likumos un politikā.”

Ja šobrīd šarija tiesas Lielbritānijā izskata tikai laulības šķiršanas gadījumus, mantojuma tiesības, strīdus finansu jautājumos un vardarbību ģimenēs, tas nenozīmē, ka izskatāmo jautājumu un soda mēru loks kādreiz nevarētu tikt paplašināts. Saskaņā ar statistikas pētījumu, kādi 40% šai valstī dzīvojošo musulmaņu vēlētos tajā iekļaut arī neuzticīgas sievas sodīšanu, nomētājot to ar akmeņiem, roku un kāju nociršanu zagļiem, dzērāju pēršanu līdz asinīm… . „Arī tad, tad ja šie soda mēri pirmajā brīdī var likties šausmīgi, pēc to piemērošanas būs mācība visai sabiedrībai,” tā intervijā BBC paziņoja Londonas Austrumu daļas islāma tribunāla tiesnesis Suhaibs Hasans. Viņš apliecināja: „Varat būt droši, ka tad, kad laulības pārkāpēja vienreiz tiks nomētāta ar akmeņiem, vairāk šo pārkāpumu negribēsies izdarīt nevienai citai!” „Šādi soda mēri ir pierādījums tam, ka Saūda Arābijā ir pavisam zems noziedzības procents,” viņš piebilda.

Šarijas piekritēji mierina eiropiešu kultūrā augušos britus, ka šādus soda mērus ir gatava pieņemt tikai tāda valdība, kas tic islāma reliģijai. Tāpēc no Britu valdības tas netikšot prasīts. Taču jau pieminētais Suhaibs Hasans novēl, lai Lielbritānijas valsts kādreiz apzinās, ka pilnīga šarijas ieviešana var kalpot tās interesēm. Viņš saka: „Mēs Britu sabiedrībai piedāvājam islāma soda metodes. To pieņemšana tai pašai nāks par labu, taču, ja tā atteiksies, būs spiesta celt savā zemē aizvien vairāk cietumu.”

 Pēc žurnāla „Tempi” publikācijām sagatavoja I. Šteinerte.