Malta pašreizējās Eiropas kontekstā. Zeme, kuras krastos izcēlās apustulis Pāvils

Itālijas nedēļas žurnāls Tempi („Laiki”) vienā no februāra numuriem ir publicējis divus salīdzinošus rakstus par divām Eiropas valstīm. Šīs abas valstis vieno fakts, ka tās atrodas uz salām – viena ir lielāka, otra tikai trīs mazu punktiņu virkne ģeogrāfijas kartē. Tās abas ir Eiropas Savienības dalībvalstis – viena jau vairākus gadu desmitus, bet otra vēl tikai dažus gadus. Šīs valstis ir Lielbritānija un Malta. Tām abām ir daudz kopēja un daudz atšķirīga. Žurnāls Tempi šoreiz pievēršas Lielbritānijas un Maltas salīdzinājumam, pamatojoties uz reliģijas lomu sabiedrībā.

Vispirms rakstā ar nosaukumu „Kā dzīvot Eiropas klāja galā” tiek runāts par Maltu. Iepazīstinot ar to, teikts, ka Vecā kontinenta pašā malā atrodas pavisam neliela sala. Tajā nav ļauts nedz šķirties, nedz izdarīt abortus. Leiboristi, pretēji Spānijai, tur neseko Zapatero raksturīgajām idejām, bet apbrīno Romas pāvesta mācību. Arī katoļu skolas tur apmaksā valsts. Šīs salu valstiņas iedzīvotāji nav nelaimīgi, gluži pretēji, viņi ir jautri, dzīvespriecīgi un dzirkstoša humora pilni. Dosimies arī mēs ceļojumā uz šķietamo „cietoksni”, ko sauc par Maltu.

Tā dēvētā „Eiropas kuģa klāja” pašā galā maltieši dzīvo ne tikai ģeogrāfiskā, bet arī cilvēciskā ziņā. Viņu dzīve noris starp modernitāti un senajām tradīcijām, neparastā sajaukumā starp futūristisku centrtrieces spriedzi un katolisko ticību, kas tai joprojām spēj piešķirt centrbēdzes spēku.

10. februārī Malta kārtējo gadu pēc kārtas atzīmēja svētā Pāvila izcelšanos salas krastos. Paglābies no avarējušā kuģa, apustulis šeit sastapās ar neparastu viesmīlību un tūlītēju atvērtību pret kristīgo ticību. Pieņēmuši Kristu savās sirdīs, maltieši no šīs ticības nekad nav atkāpušies. No mazās zemes tālu Vidusjūrā ir nākuši slavenie bruņinieki, kas nebaidījās riskēt ar dzīvību, lai atvairītu musulmaņu karagājienu uz kristīgajām zemēm.

Malta atrodas apmēram pusceļā starp Gibraltāru un Aleksandriju, nepilnus simts kilometrus no Sicīlijas krastiem un kādus trīssimts kilometrus no Tunisijas un Lībijas Āfrikā. Šodien tā apvieno sevī elementus, kas pirmajā acumirklī šķiet tāli un nesavienojami. Tā ir Eiropas Savienības dalībvalsts, taču savā likumdošanā atturas no Eiropas Savienības normām, jo īpaši bioētikas jomā.

Maltiešu uzvārdi atgādina par arābu, angļu un itāļu senčiem. No tiem viņi ir mantojuši arī runīguma un rosīguma iezīmes. Līdzīgi arābiem, maltieši ir labi komersanti. Līdzīgi britiem, viņi ir izdarīgi, līdzīgi itāļiem, tiem tīk baudīt dzīvi un izpriecas. Maltieši ir karavīru pēcteči. Viņu pilsētas līdzinās cietokšņiem, taču valsts konstitūcijā ir deklarēta neitralitāte jebkāda konflikta gadījumā. Malta ietilpst Britu ekonomiskajā sadraudzībā Commonwealth. Arī politiskā sistēma ir veidota pēc angļu parauga, taču savā mentalitātē viņi vairāk līdzinās latīņu tautām. Maltieši ir izteikti ģimenes cilvēki, taupīgi materiālajā ziņā un stingri katoļi pēc ticības un izturēšanās.

Malta dzīvo pie attīstītās pasaules robežām, taču no modernitātes cenšas paņemt tikai to, kas tai šķiet izdevīgs, lai savu dzīvi darītu ērtāku. Tās ir tehnoloģijas, globalizācija un bizness. Attiecībā uz visu pārējo, jo īpaši uz to, kas skar gara dzīvi un ikdienas cilvēcisko pieredzi, Malta joprojām apliecina, ka tā var iztikt bez „civilajām tiesībām” Eiropas Savienības izpratnē. Arī šai ziņā, pretēji Lielbritānijai, tā ir joprojām pastāvoša „sala”, kas apliecina, ka var dzīvot neatkarīgi no pasaulē valdošajām tendencēm.

2007. gada 19. oktobrī, kad abortu atbalstītāja, holandiešu aktīviste Rebeka Gomperts centās pietuvināt kuģi-klīniku, kurā veic abortus, Maltas krastiem, maltieši to nekavējoties aizraidīja projām. 93% Maltas iedzīvotāju ir pret abortiem. Saskaņā ar likumu, aborts tiek uzskatīts par noziegumu arī tad, ja ir apdraudēta mātes dzīvība. Attiecībā par abortu Maltas parlamentā nepastāv diskusijas, jo neatkarīgi no politiskās piederības, visi ir pret. „Alfa” – vienīgā partija, kas atbalsta grūtniecības pārtraukšanu un laulības šķiršanu, pēdējās vēlēšanās ieguva tikai 0,049% balsu. Pirms dažiem gadiem, kādai maltiešu sievietei, kas vēlējās doties veikt abortu uz Krieviju, tika liegta izbraukšana no valsts. Lai arī apmēram 180 maltietes gadā izdara abortus Itālijā, vai Lielbritānijā, tomēr Maltā ir jārēķinās ar to, ka ieņemto dzīvību nebūs ļauts iznīcināt.

Eiropā aborti tiek veikti ik pēc 25 sekundēm, taču maltiešu tauta neuztraucas par savu „atpalicību” šai ziņā. Tiem nav jāuztraucas arī par piedzimušo bērnu uzturēšanu, jo ar dažādu palīdzības organizāciju starpniecību par to rūpējas valsts un sabiedrība. Tāpat tās rūpējas, lai nevēlamā bērna māte, vai abi vecāki mainītu savus uzskatus un pieņemtu to ar mīlestību.

Nav jābrīnās, ka Malta atteicās pildīt Eiropas Padomes aicinājumu garantēt pilsoņiem „drošu un legālu abortu”. Maltas premjerministrs Lorenss Gonzi pagājušā gada 25. februārī lūdza vārdu Apvienoto Nāciju organizācijas sanāksmē, lai pasludinātu, ka „neviens ieteikums par sieviešu tiesībām nevar uzlikt pienākumu uztvert abortu kā tiesības uz reproduktīvo veselību”. Taču aborts nav vienīgais jautājums, kurā Maltas intereses nesakrīt ar pārējās Eiropas interesēm.

Statistika liecina, ka laikposmā no 2001. līdz 2005. gadam Eiropas Savienības valstīs par 11% ir palielinājusies laulības šķiršana. Savukārt Maltā, atšķirībā no visām pārējām eirozonas valstīm, šķirt laulību nav atļauts. Nepieciešamības gadījumā ir atļauts dzīvot šķirti. Ja par abortiem Maltā diskusijas gandrīz nepastāv, jo tos atbalsta vienīgi daži indivīdi, tad laulības šķiršana ir viens no visvairāk apspriestajiem tematiem. Vēloties izcelties politisko partiju vidū, pirmais to uzsāka jauns leiboristu līderis Jozefs Muskats. Taču daudzi viņa partijas locekļi ir noskaņoti pretēji. Premjerministrs Gonzi ir apliecinājis, ka viņa valdīšanas laikā, jautājums par laulības šķiršanu netiks skarts. Tomēr, katoļu parlamentāriešus un vietējo Baznīcu uztrauc tas, kas var notikt nākotnē. Etjēns Skiberras, priesteris, kurš strādā Maltas Baznīcas tribunālā, stāsta, ka Maltā pastāv stiprs solidaritātes tīkls ar ģimenēm un jauniešiem. Diemžēl, nākas konstatēt vispārēju attālināšanos no ticības prakses, lai arī tas notiek daudz mazākā mērā nekā kontinentā. Ja 1980. gadā tribunāls saņēma ap 20 lūgumu anulēt laulības, pēdējos gados šie lūgumi ir pieauguši līdz 170. Arī svētdienas Svētās Mises apmeklējums, kas pirms 20 gadiem sasniedza 83% no iedzīvotāju skaita, šodien ir krities līdz 60%.

Maikls Ašaks, kurš vada Maltas bioētikas komiteju, domā, ka jautājumā par laulības šķiršanu, agrāk vai vēlāk ir jānotiek referendumam. Šodien esot grūti paredzēt, kāda nostāja tajā gūs pārsvaru. Ašaks atklāj arī, ka aizvadītajās nedēļās valdībai ir iesniegts likumprojekts par mākslīgās apaugļošanas reglamentāciju. Likumprojektā paredzēts pasargāt embrijus, aizliedzot to iesaldēšanu, atzīt dzīvības iesākumu kopš ieņemšanas brīža, un mākslīgo apaugļošanu ļaut izdarīt tikai laulātajiem un tiem, kas ilgstoši un stabili dzīvo kopā. Līdz ar šo projektu Maltas likumdevēji cer apturēt dažādu, ar mākslīgo apaugļošanu saistītu pretrunīgu eksperimentu veikšanu, kas notiek privātajās klīnikās. Malta saka „nē” arī embriju histaminālo šūnu izmantošanai.

Viena no Maltā vispazīstamākajām personām ir Franss Sammuts. Viņš ir rakstnieks un intelektuālis, kuram pieder milzīgs grāmatu skaits. Viņa personīgajā bibliotēkā to ir vairāk nekā septiņi tūkstoši. Sammuts ir bijušā Maltas prezidenta Alfrēda Santa draugs, jo abus vieno sociālisma idejas. Sammuts stāsta: „Atceros, kad mēs, Maltas leiboristi, bijām pret mūsu valsts iestāšanos Eiropas Savienībā, Romano Prodi prezidentam vaicāja: „Alfrēd, kāpēc?” Mēs tad bijām pret ES, jo uztvērām to kā jaunu koloniālisma formu. Šodien savu attieksmi esam mainījuši un savu antieiropeisko nostāju aizmirsuši. Taču neesam mainījuši attieksmi pret vērtību relatīvisma gājienu, ko veic daži Eiropas kreisie statisti. Mēs neesam Zapatero fani! Maltiešu leiboristi ir pārliecināti savā nostājā pret abortu. Vairākums partijas biedru ir cieši ģimenes vērtību atbalstītāji un neizjūt nekādu mazvērtības sajūtu attiecībā pret Eiropas „progresistu” modi. Mūs nespēj pārliecināt arī neviena no idejām jautājumā par tām „civilajām tiesībām”, kas Eiropā, šķiet, gūst lielu atbalstu. Mūsu izpratnē šīs idejas nav nekas cits kā Vecā kontinenta dekadences pazīmes. Izskatās, ka cilvēks būtu tik noguris pats no sevis, ka pat nespēj vairs sagādāt sev pēcnācējus.”

Malta kopā ar Kipru lepojas ar visaugstāko auglības rādītāju Eiropā. Tā ir rekordiste arī kuplāko ģimeņu ziņā. Ja Eiropā vidējais rādītājs ir 2,1 cilvēks ģimenē, tad Maltā šis skaitlis sasniedz 3,2 cilvēkus.

Rakstnieks Sammuts ļoti atzinīgi izsakās par pāvestu Benediktu XVI: „Tas ir pāvests, kas mīl prātu. Viņa uzruna Ratisbonā bija perfekta. Man ļoti patīk arābu kultūra, taču islāma sekotājiem nevajadzētu uztraukties un vainot pāvestu, ja viņš ceļ gaismā vēsturisko patiesību. Vairāk uztraukties vajadzētu par Dena Brauna propagandētajām muļķībām. Vai zināt, ka Maltā manu grāmatu pret viņu lasītāji pirka vairāk nekā viņa „Da Vinči kodu”?

Malta, tāpat kā Itālija, saskaras ar nelegālās ieceļošanas problēmu. 2008. gadā Itālijā šai ziņā tika sasniegts rekordskaitlis. Tās krastos izcēlās 36 952 nelegālie ieceļotāji. 2007. gadā to skaits bija 20 455.

Arī Malta nav pasargāta no nelegālo ieceļotāju plūsmas. Valstī, kas sastāv no divām lielākām un vienas pavisam nelielas saliņas, 2008. gadā ieradās 84 kuģi, atvedot 2775 ieceļotājus. Iepriekšējā, 2007. gadā, to bija par tūkstoti mazāk. Taču blīvi apdzīvotajā Maltā ieceļotāji parasti nepaliek. Pavisam valstī ir 400 tūkstoši iedzīvotāju, uz vienu kvadrātkilometru apmēram 1200 cilvēku. Jau kopš apustuļa Pāvila laikiem maltieši ir pazīstami ar savu viesmīlību, taču milzīgais labākas nākotnes meklētāju skaits mūsdienās viņos rada pamatotu uztraukumu.

Nazarens Azzopardi, ārsts, kurš darbojas kā brīvprātīgais bēgļiem veltītajā katoļu palīdzības organizācijā Peace Lab („Miera laboratorija”), stāsta: „Pārsvarā ierodas vīrieši. Tikai kādus 15% sastāda sievietes un bērni. Ieceļotāji nāk no Somālijas, Sudānas, Ganas, Nigērijas, Čadas, Ziloņkaula Krasta republikas. Daudziem ir nepieciešams ārstēt brūces, ko radījuši šaujamieroči, vai mačetes. Daudzi ir inficējušies ar veneriskajām slimībām un daudziem ir izkropļotas sejas un citas ķermeņa daļas.

Maltā nelegālie ieceļotāji ieplūst caur Tunisiju, jo tā ir tuvākā zeme. Pie tam, ceļošanai no turienes bieži vien ir labvēlīgs vēja virziens. Ieceļotājiem parasti nav dokumentu. Tie ir izmesti jūrā, lai viņus nespētu identificēt. Kopmītnēs, ko esam tiem atvēlējuši, nereti notiek sadursmes un kautiņi. Maltas valdība sniedz maksimālu atbalstu politiskajiem bēgļiem, bet pārējos cenšas aizsūtīt atpakaļ. Tiesa, visbiežāk šie centieni cieš neveiksmi. Lielākajai daļai izdodas aizbēgt un neviens īsti nezina, kur tie nonāk, iespējams, ka Itālijā.”

Nezinātājam sabiedriskais īpašums Maltā var likties privāts. Tāda, piemēram, ir galvaspilsētas Vallettas slimnīca, kas var lepoties ar teicamiem ārstniecības un atveseļošanās pakalpojumiem. Katram pacientam ir liela istaba un gultā iespējams izmantot Internetu.

Taču vislielāko apbrīnu raisa izglītības sistēma. Izcilu kvalitāti spēj sasniegt ne tikai privātās, bet arī publiskās mācību iestādes. Kā jau minēts, katoļu skolas, ieskaitot skolotāju algas, Maltā apmaksā valsts. Bez tam, šīs skolas izmanto privāto personu un organizāciju ziedojumus, kā arī ikgadējo Baznīcas kolekti. Nav šaubu, ka tās ir ļoti pieprasītas un tāpēc nespēj nodrošināt vietas visiem pretendentiem. Atlase notiek, velkot lozes.

Astoņdesmitajos gados notika asa cīņa, kurā uzņēmējs, bijušais Maltas diplomātiskais pārstāvis Londonā un Briselē Maikls Mallia kopā ar skolotājiem un bērnu vecākiem uzsāka opozīciju pret leiboristu partijas valdību, ko vadīja Doms Mintoffs. Vēloties samazināt valdības atbalstu katoļu skolām, Mintoffs lika slēgt sešas no tām. Lai kliedētu protestētājus, viņš jau iepriekš lika šīs skolas apjozt ar policistu vienībām. Taču tauta, pēc Maikla Mallias aicinājuma, sarīkoja vispārēju streiku, slēdzot visas septiņdesmit Maltā esošās katoļu skolas un nodrošinot bērnu mācības mājās. „Pateicoties maniem kontaktiem Strasbūrā,” stāsta Mallia, „izdevās novērst Mintoffa liberālo lēmumu īstenošanu.”

„Atceros arī,” turpina diplomāts, „ka skolu jautājuma dēļ Mintoffs Maltā neļāva ierasties parlamentārietim Roberto Formidžoni, pasludinot viņu par nevēlamu personu. Taču, pēc ilgstošas polemikas un iedzīvotāju sadursmēm ar policiju, Mintoffam nācās piekāpties. Skolas tika atvērtas pēc tam, kad Baznīca nodeva valstij īpašumu 29 miljonu Maltas liru vērtībā, bet sociālistu valdība nodrošināja algas katoļu skolotājiem.”

Mallia uzsver, ka izšķirošā cīņa ir jāveic, vadoties pēc tā, kādu izglītību vēlamies dot saviem bērniem. Valdības mainās, taču maltieši nevēlas pieļaut, ka viņu vietā kāds cits izlemj par to, kādas vērtības ir jāieaudzina viņu pēcnācējos.

I. Šteinerte/Tempi