Benedikts XVI runā ar zinātniekiem par ģenētikas, epiģenēzes un ētikas tematiem

Pāvests pieņēma audiencē Pontifikālās akadēmijas par dzīvību rīkotās starptautiskās sanāksmes dalībniekus, kas bija ieradušies ap 300 cilvēku lielā skaitā. Pontifikālo akadēmiju par dzīvību 1994. gadā nodibināja pāvests Jānis Pāvils II un tās vadību uzticēja profesoram Žeromam Ležēnam. Šodien to vada teologs arhib. Rino Fizikella.

Uzrunājot savus šīsdienas viesus, Benedikts XVI pieminēja XIX gadsimta augustīniešu abatu Georgu Mendeli, kurš atklāja īpašību pārmantošanas likumu un tādējādi tiek uzskatīts par ģenētikas dibinātāju. Kopš Mendeļa laikiem ģenētika ir attīstījusies milzīgā ātrumā, aizvien vairāk apgūstot to valodu, kas veido bioloģiskās informācijas bāzi, kura, savukārt, nosaka dzīvas būtnes attīstību. Tāpēc mūsdienās ģenētika ieņem īpašu vietu bioloģisko disciplīnu vidū. Tā ir palīdzējusi iegūt zināšanas par cilvēka ķermeņa neredzamo uzbūvi, kā arī par šūnu un molekulu procesiem, kas tajā norisinās. Zinātne šodien ir spējusi atklāt gan dažādus cilvēka fizioloģijas mehānismus, gan arī tos procesus, kas ir saistīti ar dažu, no vecākiem pārmantotu defektu parādīšanos. Vēl tā ir atklājusi procesus, kas šos cilvēkus pakļauj lielākam saslimšanas riskam. Šīs zināšanas, kas ir neskaitāmu pētnieku ģēnija un pašatdeves rezultāts, ļauj vieglāk un agrāk noteikt saslimšanas diagnozi un veikt arī atbilstošu terapiju, lai mazinātu ciešanas. Dažos gadījumos tās palīdz pilnīgi izārstēties no ģenētiski pārmantotajām slimībām.

Pētniecības vide šodien paliek ļoti atvērta un katru dienu tiek atklāti jauni, vēl neizpētīti apvāršņi. Pētnieka darbs šai noslēpumainajā vidē prasa īpašu atbalstu. To sniedz sadarbība starp dažādām zinātnēm. Šī sadarbība ļauj izvairīties no šobrīd izplatītā ģenētiskās reducēšanas riska, kur cilvēka persona tiek identificēta, vadoties tikai un vienīgi no ģenētiskās informācijas un iedarbības ar apkārtējo vidi. „Ir jāatgādina,” teica pāvests, „ka cilvēks vienmēr būs lielāks par visu to, kas veido viņa ķermeni. Viņš sevī nes tādas domas spēku, kas tiecas pēc patiesības par sevi un pasauli. Benedikts XVI atgādināja Blēza Paskāla teikto, ka „cilvēks ir kā niedre – visvājākā dabā, taču tā ir domājoša niedre. Gandrīz viss universs ir apbruņojies, lai to iznīdētu. Pietiek ar tvaiku, vai ūdens pilienu, lai to nogalinātu. Bet arī tad, ja viss universs to spētu iznīdēt, cilvēks vienmēr paliks cēlāks par to, kas to vēlas iznīdēt, jo viņš prot nomirt un atzīt universa pārākumu pār sevi. Toties universs neprot neko” (Domas, 347).

Pāvests secināja, ka ikviena cilvēciska būtne ir daudz kas vairāk par vienreizēju ģenētiskās informācijas kombināciju, ko tā pārmanto no vecākiem. Cilvēka radīšanu nekad nevarēs reducēt tikai uz jauna cilvēciskās sugas indivīda reprodukciju, kā tas notiek ar dzīvniekiem. Katru reizi, kas pasaulē piedzimst cilvēks, ir piedzimusi jauna radība. Par to liecina Psalmos izteiktā gudrība: „Es slavēju Tevi par to, ka tik brīnumaini esmu radīts… Tev nebija paslēpta mana būtība, kad slepenībā tiku veidots, kad tiku izausts savas mātes klēpī” (139, 13.15). „Lai ienāktu cilvēka dzīvības noslēpumā,” uzsvēra pāvests, „neviena zinātne nedrīkst izolēties, uzskatot, ka tai pieder pēdējais vārds.” Benedikts XVI aicināja dažādu zinātņu pārstāvjus, katru savā nozarē, sadarboties, lai rastu patiesību.

Vēršoties pie sanāksmes dalībniekiem, Svētais tēvs teica, ka viņi ir sapulcējušies, lai analizētu ne tikai ģenētikas lielos izaicinājumus, bet arī epiģenēzes risku. Pāvests piebilda, ka epiģenēze nav nekas jauns. Jau pagātnē tā kalpoja par diskriminācijas un vardarbības iemeslu. Tā sekmēja naida attīstību pret kādu rasi, vai tautu. Lai šim naidam neļautu izpausties, ANO ir pieņēmusi Universālo Cilvēktiesību deklarāciju. Taču, neraugoties uz to, naida izpausmes parādās joprojām. Rodas jauna, uz personīgām vēlmēm un indivīda tiesībām balstīta mentalitāte, kas cenšas attaisnot atšķirīgu skatījumu uz dzīvību un cilvēka cieņu. Saskaņā ar šo mentalitāti, tiek izceltas vienas cilvēku grupas spējas, pilnība un fiziskais skaistums pār citām grupām, kuras tiek uzskatītas par necienīgām. Tādējādi, tiek mazināts respekts, kas attiecas uz katru cilvēcisku būtni, arī tad ja tai ir attīstības defekti, vai ģenētiski pārmantotas slimības, kuras var attīstīties dzīves gaitā. Tā, par nevērtīgiem un dzīves necienīgiem tiek uzskatīti daži ieņemtie bērni.

Pāvests uzsvēra: „Jebkāda diskriminācija pret personām, tautām un etniskajām grupām, kam par pamatu kalpo īsti, vai iedomāti ģenētiski faktori, ir atentāts pret visu cilvēci. Ir neatlaidīgi jāatkārto, ka ikviena cilvēciska būtne ir vienlīdzīga savā cieņā tikai tāpēc, ka tā ir iemiesojusies. Bioloģiskā, psihiskā un kultūras attīstība, vai veselības stāvoklis nekad nedrīkst kļūt par diskriminējošu elementu. Tieši pretēji, ir jānostiprina pieņemšanas un mīlestības kultūra, kas konkrētā veidā liecina par solidaritāti ar tiem, kas cieš. Šī kultūra sagrauj barjeras, ko sabiedrība bieži vien ceļ, diskriminējot tos, kas ir nespējīgi un pataloģiju skarti, vai vēl ļaunāk, selekcionējot un neļaujot dzīvot kāda abstrakta veselības, vai fiziskās pilnības ideāla vārdā. Ja cilvēks tiek reducēts par eksperimentālu manipulāciju objektu sākot jau no pirmās attīstības stadijas, tas nozīmē, ka medicīniskās biotehnoloģijas pakļaujas spēcīgākā patvaļai. Uzticoties zinātnei, nedrīkst aizmirst ētikas primātu, ja uz spēles tiek likta cilvēka dzīvība.”

I. Šteinerte/Vatikāna radio