Pāvesta uzruna, apritot Vatikāna valsts pastāvēšanas 80 gadiem
Sakarā ar Vatikāna valsts dibināšanas 80. gadskārtu bija sarīkota sanāksme, kuras
dalībnieki sestdien tikās ar pāvestu Benediktu XVI. Atsaucoties uz sanāksmes tematu
„Maza teritorija lielai misijai”, viņš teica uzrunu, vispirms paskaidrojot, ka misija,
ko ir aicināts veikt Vatikāns, ir Jēzus uzticētā misija apustulim Pēterim un viņa
pēctečiem. „Šais astoņdesmit gados tas ne vienmēr ir bijis saprasts gan pastāvēšanas
mērķu, gan uzdevumu ziņā. Tie, kas ik dienas kalpo Svētajam Krēslam, vai tie, kas
dzīvo Romā, ir pieraduši, ka pilsētas sirdī pastāv neliela suverēna valstiņa, taču
ne visiem ir zināms, ka tas ir trauksmaina vēsturiska procesa auglis, kuram ir augsti
ticības ideāli un apziņa par sasniedzamajiem mērķiem,” tā par Vatikānu teica pašreizējais
pāvests. Viņš domās pārcēlās uz 1929. gada 11. februāri, kurā tika parakstītas Laterāna
vienošanās. No jaundibināmās valsts puses tās parakstīja pāvests Pijs XI. Benedikts
XVI pastāstīja, ka viņš tad bija vēl bērns un kopā ar vecākiem uz šo pāvestu raudzījās
ar godbijību un mīlestību. „Viņš bija patiesais Vatikāna valsts dibinātājs un pirmais
tās celtnieks,” teica Benedikts XVI. Viņš vadīja Baznīcu smagajos gados starp diviem
Pasaules kariem. Viņa darbam piemita daudzas dimensijas, tai skaitā misionārā ekspansija,
rūpes par Dieva kalpu formāciju, laju darbības veicināšana Baznīcā un sabiedrībā,
Baznīcas attiecību veidošana ar sabiedrību. Pāvestam Pijam XI bija jāstājas pretim
tālaika lielākajiem izaicinājumiem – nacionālsociālismam un fašismam. Benedikts XVI
pastāstīja, ka Vācijā joprojām atceras viņa encikliku Mit brennender Sorge,
kas bija spēcīgs signāls pret nacismu. Pijs XI vēlējās, lai Baznīca varētu baudīt
to brīvību, kura ir nepieciešama tai uzticētās misijas veikšanai. Arī Vatikāna valsts
nodibināšana, kas bija iespējama pēc Laterāna vienošanos parakstīšanas, Pijam XI nozīmēja
Baznīcas brīvību Kristus misijas turpināšanai.
Benedikts XVI izdarīja šādu
kopsavilkumu: „Var apgalvot, ka savas pastāvēšanas astoņdesmit gados Vatikāna valsts
ir apliecinājusi, ka tā ir vajadzīgs instruments, kas vienmēr ir bijis to uzdevumu
augstumos, kuru izpildi ir prasījusi un turpina prasīt gan pāvesta misija, gan Baznīcas
vajadzības, gan vienmēr mainīgie sabiedrības apstākļi. Tieši tāpēc, manu godināmo
priekšgājēju – Dieva kalpa Pija XII un pāvesta Jāņa Pāvila II vadībā, ir īstenojusies
un turpina īstenoties nemitīga piemērošanās šīs vienreizējās, uz apustuļa Pētera kapa
būvētās valsts normām, struktūrām un līdzekļiem. Nozīmīgā gadskārta, kuru atceramies
šais dienās, ir dziļas pateicības motīvs Kungam, kurš vada Baznīcas likteņus bieži
vien brāzmainajos vēstures jūras apstākļos un Viņa vikāram zemes virsū palīdz pildīt
misiju Christianae religionis summus Antistes.”
Pāvests pateicās visiem
tiem, kas pagātnē un tagad kalpo Vatikāna valsts ietvaros – gan tiem, kas ir plaši
pazīstami, gan tiem, ko zina tikai nedaudzie, bet kuru darbs ir vienlīdz vērtīgs.
Benedikts
XVI piebilda, ka Vatikāna valsts ir gandrīz nesaskatāms punktiņš pasaules kartē, minimāla
valstiņa, kurai nav varena karspēka un kura šķiet nenozīmīga starptautisko ģeopolitisko
stratēģiju ietvaros. Un tomēr – Vatikāns ir bijis un turpina būt solidaritātes izstarošanas
un mācības par kopējo labumu centrs. „Vai nav tiesa, ka no visām zemes malām cilvēki
uz šo nelielo zemes gabalu raugās ar lielu uzmanību?” jautāja pāvests. Viņš teica,
ka Vatikāns glabā ticības, vēstures un mākslas bagātības, kas ir visas cilvēces mantojums.
No tā sirds paceļas nemitīga vēsts par patiesu sociālo progresu, par cerību, izlīgšanu
un mieru.
Benedikts XVI novēlēja, lai Vatikāna valsts vienmēr kļūst par patiesu
„pilsētu uz kalna”, kas mirdz, pateicoties savai pārliecībai un dāsnai kalpošanai.
Svētais tēvs lūdza tai Kristus Mātes Jaunavas Marijas, svēto Pētera un Pāvila, kā
arī daudzu citu mocekļu, kas ar savām asinīm slacījuši šo svēto zemi, aizbildniecību,
un svētīja visus, kas strādā šai valstī.