Benedikts XVI: "Tikai tad, kad mainīsies cilvēki, mainīsies arī pasaule"

«Dieva godība kļūst redzama tikai tad, kad atveram savas sirdis Betlēmes silītes priekšā» – Ziemassvētku Nakts Svētās Mises homīlijā teica Benedikts XVI. «Kas ir kā Kungs, mūsu Dievs, kurš dzīvo augstumos un noraugās uz debesīm un zemi?» – tā dzied Izraēļa tauta vienā no saviem psalmiem, kurā slavē gan Dieva varenību, gan Viņa labvēlības pilno tuvumu cilvēkiem. Dievs dzīvo augstumos, bet noraugās uz leju. Dievs ir neizmērojami liels un pārāks pār visu. Tāds ir cilvēka pirmais iespaids – teica pāvests. – Visuma Radītājs, Viņš, kas visu vada, ir ļoti tālu no mums: tā šķiet sākumā.

Taču vēlāk mēs esam pārsteigti. Tas, kuram neviens nevar līdzināties, kurš «dzīvo augstumos», noraugās uz zemi. Noliecas pār to. Viņš redz mūs un redz mani. Šis Dieva skatiens uz zemi ir kaut kas vairāk par skatienu uz debesīm. Dieva skatīšanās ir darbība. Tas, ka Viņš mani redz, uzlūko mani, pārveido mani un pasauli man visapkārt. Psalmā lasām: «Trūcīgo viņš pieceļ no putekļiem…» Ar savu skatienu Viņš mani pieceļ, maigi ņem aiz rokas un palīdz man kāpt no lejas uz augšu. «Dievs noliecas». Šis vārds ir pravietisks. Betlēmes naktī tas ieguva pilnīgi jaunu nozīmi. Dieva noliekšanās kļuva par, līdz šim, nedzirdētu, neiedomājamu realitāti. Viņš noliecas – nāk, tieši Viņš, kā mazs bērns, nāk līdz pat silītes nabadzībai, kas ir cilvēku atstātības simbols. Dievs patiešām nāk. Kļūst par bērnu un ir pilnīgi atkarīgs no citu mīlestības, līdzīgi kā katrs jaundzimušais.

Radītājs, kurš savās rokās tur visu pasauli, no kura mēs esam atkarīgi, kļūst par mazu un mūsu mīlestības alkstošu bērnu. Dievs dus silītē. Vecajā Derībā templis tika uzskatīts par Dieva kāju atbalstu, bet svētā arka par vietu, kurā Viņš, brīnumainā veidā, bija klātesošs savas tautas vidū. Visi zināja, ka virs tempļa, lai arī neredzamā veidā, bija nolaidies Dieva godības mākonis. Tagad tas atrodās virs silītes. Dievs ir bez pajumtes atstāta bērna nabadzības mākonī: lai gan necauredzams, taču tas ir godības mākonis! Vai var būt tīrāka mīlestība pret cilvēku un lielākas rūpes par viņu? Apslēptības mākonis, mīlestības alkstoša bērna nabadzības mākonis ir tas pats Dieva godības mākonis. Jo nekas nav lielāks un stiprāks par mīlestību, kas noliecas, nokāpj un atdot sevi citu rokās. Patiesa Dieva godība kļūst redzama tikai tad, kad atveram savas sirdis Betlēmes silītes priekšā.

Svētā Lūkasa uzrakstītais dzimšanas notikums, par kuru tikko dzirdējām Evaņģēlija lasījumā, skaidro, ka Dievs pacēla noslēpuma plīvuru vispirms tiem cilvēkiem, kuri piederēja sabiedrības zemākajam slānim, atstumtajiem un nonievātajiem: ganiņiem, kas Betlēmes laukos pieskatīja savus ganāmpulkus. Lūkass mums atgādina, ka šie cilvēki «bija nomodā». Esam aicināti atklāt Jēzus vēstījuma būtību, kas nepārtraukti un ar lielu spēku, līdz pat Olīvdārzam, pieprasa būt nomodā – lai nepalaistu garām Kunga atnākšanu. Būt nomodā nozīmē kaut ko vairāk par vienkāršu negulēšanu naktī. Šie cilvēki patiešām bija nomodā, jo viņos bija dzīva Dieva apziņa. Tie bija cilvēki, kuri gaidīja Viņa atnākšanu, par spīti tam, ka ikdienas dzīvē Viņš šķita tāls un nesasniedzams. Nomodā esošā sirdis saņem priekpilno vēsti: šonakt jums ir piedzimis Pestītājs. Tikai nomodā esošā sirds ir spējīga ticēt šai vēstij. Tikai nomodā esošā sirds drosmīgi sāk ceļu, lai meklētu un atrastu Kungu silītē guldīta bērna izskatā. Lūgsim Dievu, lai palīdz mums kļūt par nomoda cilvēkiem.

Svētais Lūkass skaidro, ka ganiņus «apmirdzēja» Dieva godība, tos apņēma gaismas mākonis. Viņi atradās godības izstarotās gaismas iekšpusē. Stāvot godības mākonī, viņi klausījās eņģeļu slavas dziesmas: «Gods Dievam augstumos un miers virs zemes cilvēkiem, kuri Viņam labpatīk». Un kas ir šie cilvēki, ja ne paši mazākie, tie, kuri ir nomodā, gaida, cer un tic Dieva labestībai un meklē, raugoties uz Viņu no tālienes? – jautāja pāvests.

Baznīcas tēvu mācībā var atrast pārsteidzošus komentārus attiecībā uz dziesmu, ar kuru eņģeļi sveic Pestītāju. Līdz pat šim brīdim – skaidro tēvi – eņģeļi pazina Dievu pasaules un kosmosa lielumā, tā loģikā un skaistumā, kas ir Viņa atspulgs. Pieņēma, ja varam tā teikt, radības mēmo slavas dziesmu un pārvērta to par debesu mūziku. Taču tagad notika kaut kas jauns, kaut kas tāds, kas viņus dziļi satricināja. Tas, par kuru runā pasaule, Dievs, kas visu tur un nes savās rokās – ienāca cilvēces vēsturē. Viņš kļuva par cilvēku, kas darbojas un cieš vēsturē. No priecīgā satraukuma, ko radīja šis neizprotamais notikums, no jaunā veida, kādā Dievs atklājās – skaidro Baznīcas tēvi – radās jauna dziesma, no kuras ir saglabājušās Evaņģēlija par Kristus piedzimšanu dažas rindiņas: «Gods Dievam augstumos un miers virs zemes cilvēkiem, kuri Viņam labpatīk».

Varam teikt, ka saskaņā ar ebreju poēzijas struktūru, šīs divas rindiņas izsaka vienu un to pašu patiesību, tikai no cita redzes viedokļa – turpināja Svētais tēvs. – Dieva godība ir debesu augstumos, bet tagad šie augstumi atrodas stallītī. Tas, kas bija ļoti mazs, tika paaugstināts. Dieva godība nolaidās pār zemi. Tā ir pazemības un mīlestības godība. Un vēl: Dieva godība ir miers. Tur, kur ir Viņš, tur valda miers. Viņš ir tur, kur cilvēki necenšas automātiski pārveidot zemi paradīzē, šī mērķa sasniegšanai pieļaujot vardarbību. Viņš ir kopā ar cilvēkiem, kuru sirdis ir nomodā, kopā ar pazemīgajiem un tiem, kuri atsaucas uz Viņa aicinājumu, pazemības un mīlestības aicinājumu. Dāvā tiem savu mieru, lai caur viņiem miers ienāktu šajā pasaulē.

Viduslaiku teologs Vilhelms no Svētā Teodorika klostera kādreiz teica: Dievs, sākot no Ādama, zināja, ka Viņa lielums cilvēkā rada pretestību, ka cilvēks jūtas ierobežots un apdraudēts savā brīvībā. Tādēļ Dievs izvēlējās jaunu veidu. Viņš kļuva bērns, kļuva vājs un atkarīgs no mūsu mīlestības. Tagad – saka Dievs, kurš kļuva bērns – jūs vairs nevarat bīties. Tagad jūs varat Mani tikai mīlēt.

Ar šādām domām šajā naktī nākam pie Betlēmes Bērna. Nākam pie Dieva, kurš mūsu dēļ gribēja kļūt bērns. Katrā bērnā atmirdz Betlēmes Bērna gaisma. Katrs bērns pieprasa mūsu mīlestību. Šajā naktī domāsim par bērniem, kuriem pietrūkst vecāku mīlestības. Domāsim par ielu bērniem, kuriem nav ģimenes mājas svētības. Par bērniem, kas tiek brutāli izmantoti kā kareivji, padarīti par vardarbības līdzekļiem, tā vietā, lai būtu izlīgšanas un miera nesēji. Par bērniem, kuri kļuvuši par pornogrāfijas industrijas un citu ļaunprātīgas izmantošanas veidu upuriem un tādējādi tiek traumēti līdz dvēseles dziļumiem. Betlēmes Bērns mūs aicina darīt visu iespējamo, lai izbeigtu šo bērnu ciešanas; darīt visu, lai Betlēmes gaisma apgaismotu cilvēku sirdis. Tikai caur sirds atgriešanos, cilvēka iekšējo pārveidošanos ir iespējams pārvarēt visu šo ļaunumu, satriekt ļaunā gara spēku. Tikai tad, kad mainīsies cilvēki, mainīsies arī pasaule. Lai spētu mainīties, cilvēkiem ir vajadazīga Dieva gaisma – uzsvēra pāvests. – Ir vajadzīga gaisma, kas negaidīti ienāca mūsu dzīves nakts tumsā.

Runājot par Betlēmes Bērnu, domājam arī par vietu, kas tiek saukta par Betlēmi. Domājam arī par zemi, kurā Jēzus dzīvoja un kuru mīleja. Lūgsimies, lai tur iestājas miers, norimst naids un vardarbība, atveras visu cilvēku sirdis, tad atvērsies arī valstu robežas. Lai tur nonāk miers, par kuru svētajā naktī dziedāja eņģeļi.

96 (95) psalmā Izraēļa tauta un kopā ar to arī Baznīca slavē Dieva varenību, kas parādās radībā. Visas radības tiek aicinātas pievienoties šai slavas dziesmai, un tur ir arī aicinājums: «Lai priecājas meža koki, tā Kunga priekšā, kurš nāk». Baznīca šo psalmu lasa kā pravietojumu un arī kā uzdevumu. Dieva atnākšana Betlēmē bija klusa. Tikai nomodā esošie gani kādu brīdi bija Viņa atnākšanas gaišā spožuma apņemti un varēja dzirdēt vienu tās dziesmas daļu, kas radās no pārsteiguma un eņģeļu prieka par Dieva atnākšanu. Šī klusā Dieva godības atnākšana turpinās cauri gadu simtiem. Tur, kur ir ticība, tur, kur Viņa vārds tiek sludināts un uzklausīts, Dievs atrodas cilvēku vidū un dāvā sevi viņiem caur savu Miesu, pārveido viņus savā Miesā. Eņģeļu jaunā dziesma top par to cilvēku dziesmu, kas cauri gadsimtiem arvien jaunā veidā dzied par Dieva atnākšanu Bērna veidolā un savas dvēseles dziļumos top prieka pilni.

S. Krivteža / Vatikāna Radio