Tēvu Staņislavu Kučinski pieminot

13. novembrī 95 gadu jubileja apritētu jezuītu tēvam Staņislavam Kučinskim. Dievs viņu ir vēlējies aizsaukt mūžībā dažus mēnešus pirms tās, šī gada 4. septembra rītausmā. „Ilggadējs Vatikāna radio latviešu raidījumu redakcijas vadītājs,” – tā visbiežāk esam pieteikuši viņa vārdu mūsu raidījumos. Taču tēvs Kučinskis bija ne tikai radio darbinieks, kuram uzticēts arī atbildīgais vadītāja postenis. Viņš bija bagātīgas pieredzes vēsturnieks, īstens latviešu tautas dēls un savas dzimtenes patriots. Tēva Kučinska dzimšanas diena iekrīt starp diviem visnozīmīgākajiem datumiem mūsu tautas vēsturē. Viņš piedzima 1914. gada 13. novembrī, četrus gadus pirms Latvijas brīvvalsts pasludināšanas. Ilgas pēc patiesi brīvas valsts, kura nav iedomājama bez Dieva svētības, ir atspoguļojošās visā tēva Staņislava Kučinska mūža devumā. Viņa spēka gadi līdzās pamatdarbam Vatikāna radio bija veltīti pētniecībai dažādos Eiropas arhīvos un bibliotēkās. Baznīcas vēstures skatījums uzcītīgajam jezuītam nebija iedomājams šķirti no visas latviešu tautas vēstures. Viņš vienmēr tiecās pēc lielākas objektivitātes, pēc maksimāli precīza notikumu atspoguļojuma. Kā vēsturniekam, viņam nebija viegli samierināties ar dažām, lai arī vispārpieņemtām, taču rūpīgi nepārbaudītām, nepamatotām nostādnēm, vai tas būtu Baznīcā, vai ārpus tās. „Esmu pārāk kritisks,” viņš atzina vienā no pēdējām sarunām, kas ir saglabājusies arī Vatikāna radio skaņu arhīvā. Patiešām, tēvs Kučinskis nespēja būt citādāks. Viņš apzinājās, ka īsta vēsturnieka un īsta jezuīta stājai ir nepieciešams prasīgums un pamatīga iedziļināšanās lietās, prasme izšķirot.

Svinot tēva Staņislava Kučinska 95. dzimšanas dienu, tiesa, lai arī vairs ne viņa paša klātbūtnē, ieklausīsimies viņa balsī, kas ierakstīta 2006. gada pavasarī, apmeklējot viņu dzīvesvietā, Jēzus Sadraudzības ģenerālkūrijas svētā Pētera Kanīzija vārdā nosauktajā Rakstnieku namā.

Vienā no sarunas fragmentiem, tēvs Kučinskis vaļsirdīgi stāsta par kādu skolas gados sarīkotu ekskursiju un par savu pirmo tuvāko saskarsmi ar Latvijas Katoliskās Baznīcas garīdzniecību, kas devusi iedvesmu turpmāk izvēlētajam dzīves ceļam:

Sarunas gaitā tēvs Kučinskis dalījās atmiņās par Latvijas apustuļa, svētā bīskapa Meinarda kulta atjaunošanu:

Baznīca Latvijā jau vairākus gadus var oficiāli godināt bīskapu Meinardu par svēto. Šobrīd ticīgie gaida arī cita bīskapa, XX gadsimta mocekļa Boļeslava Sloskāna iecelšanu altāru godā. Mūsu kolēģis Jānis Evertovskis pirms diviem gadiem vēlējās uzzināt tēva Staņislava Kučinska viedokli arī šai sakarā:

Atceroties tēvu Staņislavu Kučinski, vēstuli Vatikāna radio ir atsūtījis profesors Aleksis Rubulis no Amerikas Savienotajām Valstīm. Viņš vēlas atgādināt, ka starp apmēram 60 tēva Staņislava Kučinska rakstiem, kas lielākoties iespiesti izdevumos „Dzimtenes Balss” un „Dzimtenes kalendārs”, izceļas De vita et cultu episc. Meinardi – „Bīskapa Meinarda dzīve un kults” (1942), "Par latgaļu dialekta rakstu valodas sākumu" (1955). "Latvijas katoļu draudžu attīstība pēc reformācijas" (1982), "Juris Elgers, latvis" (1987), "Storia dei popoli Baltici" – „Baltijas tautu vēsture” (1987).

Lūgsim, lai Dievs dod uzticīgajam kalpam, tēvam Staņislavam Kučinskim mūžīgo mieru savā valstībā!

Inese Šteinerte