Polijā notika sv. Faustīnes garīgā tēva pr. M. Sopocka beatifikācijas svinības

Svētdien, 28. septembrī, Bjalistokā, Polijas ziemeļaustrumos, notika pr. Mihala Sopocka beatifikācijas svinības. Tās vadīja jaunais Kanonizācijas lietu kongregācijas prefekts arhib. Andželo Amato. «Lūk, redzama palīdzība tev uz zemes. Viņš tev palīdzēs pildīt manu gribu uz zemes» – sv. Faustīnei teica Jēzus norādot uz pr. Mihalu Sopocki kā garīgo tēvu. Pats pr. Sopockis pret m. Faustīnes atklāsmēm sākotnēji izturējās ar neticību, kā to pats atzina savās atmiņās, bet īstenot Kristus lūgumu uzgleznot svētās māsas vīzijā redzēto gleznu palīdzēja tikai ziņkārības vadīts – kā šī glezna izskatīsies.

Tikai vēlāk, kad m. Faustīne 1936. gadā aizbrauca prom no Viļņas, viņš sāka studēt Baznīcas Tēvus, lai atrastu apstiprinājumu m. Faustīnes stāstītajam par Žēlsirdību kā svarīgāko Dieva īpašību, sāka rakstīt rakstus, lasīt lekcijas un vadīt konferences par šo tematu, publicēja lūgšanu Dieva Žēlsirdībai un kronīti, kādu pierakstīja m. Faustīne, pamatoja nepieciešamību ieviest Dieva Žēlsirdības svētkus otrajā Lieldienu svētdienā, domāja kā īstenot Kristus lūgumu par jauna reliģiskā ordeņa izveidošanu.

M. Faustīne savā Dienasgrāmatā rakstīja: «Redzot pr. Sopocka uzupurēšanos un darbu par labu šai lietai, apbrīnoju viņa pacietību un pazemību; tas viss daudz maksāja ne tikai veltīto pūliņu un dažādu pārdzīvojumu, bet arī daudz naudas, un tomēr to visu maksāja pr. Sopocka. Redzu, ka Dieva Apredzība ir sagatavojusi viņu šī žēlsirdības darba veikšanai pirms es vēl to Dievam lūdzu».

Vislielāko pazemību un izturību viņam prasīja Svētā Ofīcija notifikācijas lēmums 1959. gadā par Dieva Žēlsirdības kulta tādā formā kā to ieteica m. Faustīne popularizēšanas aizliegumu. Pr. Sopocka bija paklausīgs šim Kongregācijas aizliegumam un savos darbos par Dieva Žēlsirdību neatsaucās uz māsas Faustīnes atklāsmēm. Pazemībā un paklausībā šie abi Dieva Želsirdības godinātāji bija ļoti saskanīgi. Uzticos Dievam un esmu pārliecināts, ka viss nokārtosies saskaņā ar Viņa svēto gribu – rakstīja pr. Sopocko, bet savukārt m. Faustīne – Vienmēr godinu Viņa svēto gribu.

Svētīgais pr. Mihals Sopockis nepaspēja izpildīt visus Kristus dotos norādījumus. Viņš nomira 1975. gada 15. februārī m. Faustīnes vārda dienā. Vēl pirms nāves 1965. gadā viņš kā liecinieks piedalījās m. Faustīne Kovaļskas beatifikācijas procesā. Trīs gadus pēc viņa nāves aizliegums par Dieva Žēlsirdības kulta saskaņā ar m. Faustīnes atklāsmēm tika atcelts, bet pr. Mihala Sopcka dzīves galveno mērķi (kā to vienā no vēstulēm formulēja viņš pats) – Lieldienu Otrās svētdienas iecelšanu par Dieva Žēlsirdības svētkiem – īstenoja pāvests Jānis Pāvils II. 1993. gadā m. Faustīne beatificēta, bet 2000. gadā kanonizēta. Savukārt Dieva Žēlsirdības kults šodien ir izplatīts visā pasaulē. 2008. gada 28. septembrī Bjalistokā par svētīgu pasludināts pr. Mihals Sopocko.

Pr. Mihala Sopocko beatifikāciju pāvesta Benedikta XVI vārdā veica arhib. Andželo Amato. Svinībās piedalījās arī viesi no ārzemēm: Viļņas metropolīts Audris Juozas Bačkis, Minskas-Mogiļevas metropolīts arhib. Tadeušs Kondrusevičs, Grodņas bīsk. Aleksandrs Kaškievičs. Homīliju teica Krakovas metropolīts Staņislavs Dzivišs. Viņš norādīja, ka pr. Sopocko bija dedzīgas lūgšanas cilvēks, sadarbojās ar Dieva žēlastību, lai kļūtu par arvien noderīgāku darbarīku Dieva rokās. Mūs uzrunā viņa drosme un izturība, dzīves pazemība un vienkāršība, bet pirmām kārtām viņa labsirdība un mīlestība, kādu izrādīja tuvākajiem. Nepieciešama bija pr. Mihala gudrība, garīgais jūtīgums un dzīves svētums, lai vienkāršas Māsas vīzijās atpazītu Dieva vēstījumu visai pasaulei. Šodien pateicamies Dievam par atšķiršanas dāvanu, ar kādu izcēlās jaunais svētīgais. Svētīgā pr. Mihala Sopocko liturģiskā piemiņas diena būs 15. februāris, viņa nāves gadadiena.

Svētīgais pr. Mihals Sopocko piedzima 1888. gada 1. novembrī Juševčiznas jeb Novosadas ciemā netālu no Viļņas. 1914. gadā Viļņā pabeidza Garīgo semināru un saņēma priestera svētības. Strādāja kā vikārs. Bija karaspēka kapelāns, klēriķu garīgais tēvs, universitātes pasniedzējs. 1933. gadā viņš kļuva par m. Faustīnes garīgo tēvu. Viņš bija pirmais priesteris, kurš ieticēja māsas atklāsmju patiesumam, rūpējās par to, lai māsa saņemtu ārsta izziņas par sava prāta pilnajām spējām, lika viņai pierakstīt savas privātās atklāsmes dienasgrāmatā, rūpējās, lai tiktu uzgleznots Žēlsirdīgā Jēzus attēls, un līdz pat sava mūža galam popularizēja Dieva Žēlsirdības kultu. Turpināja to darīt arī tad, kad 1947. gadā pārcēlās uz dzīvi Bjalistokā. Grūtajos komunisma gados izcēlās ar stipru ticību, pacietību un mīlestību pret nabadzīgiem cilvēkiem.

Terēze Druka, Polijā