Garīgajā seminārā iestājās pirmais mongoliešu tautības jaunietis. 21 gadu vecais Enks
Bātars ir no Ulanbatoras. Pabeidzis studijas bioķīmijā Mongolijas Starptautiskajā
Univeritātē, šī gada 28. augustā viņš devās uz Dežonas diecēzes (Korejā) semināru,
lai sagatavotos priesterībai. „Gribēju iestāties seminārā uzreiz pēc vidusskolas,
bet mana ģimene un bīskaps man ieteica vispirms doties uz universitāti”, liecina jaunais
semināra kandidāts. „Pabeidzu universitāti un Ulanbatoras bīskaps Venčeslavs Padilla
man pavēra durvis uz semināru.”
Ziņu aģentūrai Ucan bīskaps pastāstīja, ka
vietējās Baznīcas prioritāte šobrīd ir ne tik daudz aicinājumu uz garīgo kārtu veicināšana,
kā rūpes par to, lai savā ticībā nobriestu jaunkristītie. Baznīca Mongolijā ir ļoti
jauna. Attieksme pret dažādu kongregāciju locekļiem, kuri tur veic apustulāta darbu,
ir labvēlīga ne tikai no tautas, bet arī no valdības puses. Par auglīgo darbu liecina
to vietējo iedzīvotāju skaita pieaugums, kuri konvertējas katoļticībā. Lielākā Mongolijas
iedzīvotāju daļa ir budisti, katoļticīgo skaits – tikai daži simti.
Apmēram
pirms gada saleziāņu misionāri Mongolijā atvēra pirmo katoļu draudzi ārpus valsts
galvaspilsētas Ulanbatoras. Šī draudze atrodas Darkhanā, kas ir nozīmīgs centrs, 80
kilometrus no robežas ar Sibīriju. Lieldienās saleziāņi nokristīja vairākus desmitus
katehumenu. Jaunās draudzes prāvests norādīja, ka pilsētā neviens neko nezināja no
katoļticības. Misionāri sāka visu no pašiem pamatiem. Viņi tikās ar dažādu vecumu
cilvēkiem, uzrunāja visus, sevišķi, jauniešus. Tagad visi jaunkristītie ir ļoti dedzīgi
ticībā, daži piedalās Svētajā Misē pat katru rītu. Kā norādīja filipīniešu izcelsmes
bīskaps Padilla, kurš strādā Ulanbatorā, Baznīcai visvairāk interesē ne jau kvantitāte,
bet gan kvalitāte un mongoliešu ticības briedums. Svētais Krēsls uztur ar Mongoliju
diplomātiskās attiecības kopš 1992. gada 4. aprīļa.