Mūžībā aizgājis jezuītu t. Staņislavs Kučinskis

Naktī no 3. uz 4. septembri ir rimusies pukstēt jezuītu tēva Staņislava Kučinska sirds. Kopā ar citiem vēlot viņam mūžīgo mieru, atmiņā viena pēc otras uzaust dažādas dzīves epizodes, kas saistās ar aizgājēju. Atšķirībā no viņa ilggadējiem līdzstrādniekiem, V.E Andreja Ārvalda Brumaņa un m. Terezitas Bondares, tēvu Staņislavu iepazinu daudz vēlāk, kad viņš jau bija sasniedzis cienījamu sirmgalvja vecumu. Pirmoreiz ar viņu tikos 1995. gada 20. jūlijā, sākot darbu Vatikāna radio. Neraugoties uz to, ka toreiz viņam bija jau pāri astoņdesmit, tēvs vēl bija ļoti darbīgs un spēka pilns.

Ar vecās paaudzes jezuītiem raksturīgu precizitāti un pašaizliedzību, viņš stingri ievēroja savu dienas režīmu, lai pēc iespējas vairāk laika atlicinātu sev uzticētajam darbam. Toreiz viņš vēl pildīja redakcijas vadītāja pienākumus, kurus bija veicis vairāku gadu desmitu garumā. Kā zināms, šie gadu desmiti bija vissmagākie Latvijas tautas vēsturē. Tie prasīja īpašu modrību un diplomātiskās spējas gan raidījumu veidošanā, gan tiekoties ar cilvēkiem, kas iegriezās radio redakcijā.

1995. un vēlākajos piecos gados tēvs Staņislavs, paralēli redakcijas vadītāja pienākumiem, veidoja sestdienas raidījumus, kurus pēcpusdienās kopā gājām ielasīt radio studijā. Viņš bija vēsturnieks. Arī raidījumos centās ielikt visas savas zināšanas, lai klausītājus iepazīstinātu ar Baznīcas, jo īpaši, ar Latvijas Baznīcas vēsturi. Tēva Staņislava darbagalds vienmēr bija pilns ar dažādām grāmatām. Ienākot redakcijas telpā, dažreiz, aiz pamatīgās grāmatu kaudzes bija grūti pamanīt pašu lasītāju.

Tēvs Staņislavs Kučinskis ir dzimis Latgalē, Rēzeknes apgabala Dukstigala pagastā, Treuku mājās. Viņš bieži atcerējās savu bērnību, skolas gadus, ceļu, kas ziemā mērots pāri ledū sasalušajam Rāznas ezeram. Līdz pat pēdējām mūža dienām viņā jautās Latgales zēna sīkstums un krietna zemnieka gars. Pēdējos mēnešos, laikam jau nojaušot savu drīzo aiziešanu, viņš mēdza sacīt, ka ir „jājūdz zirgi”. Laiku pa laikam par to viņš ieminējies arī saviem brāļiem jezuītiem.

Latgale bija vienmēr tuva tēva Staņislava sirdij, lai arī dzīves gadi lielākoties aizvadīti tālu no dzimtajām mājām, vispirms Rīgas Garīgajā seminārā, tad Polijā, jezuītu noviciātā, vēlāk Itālijā, kalpojot kādā no Sardīnijas salas draudzēm, un Romā. Atceros, kā viņš gan sarunās, gan savos raidījumos bieži uzstāja, ka Latgalei ir jābūt cieši saliedētai ar pārējo Latviju, ka nedrīkst pieļaut, lai valsts sadrumstalotos, pamatojoties vienīgi uz nelielām valodas un kultūras atšķirībām. Kā pieredzējis vēsturnieks un īstens savas dzimtās zemes patriots, viņš augstu vērtēja visas latviešu tautas vienotību.

Tēvs Staņislavs Kučinskis mūžībā ir devies divas dienas pēc tam, kad apritēja 60 gadi kopš ēterā pirmoreiz izskanēja Vatikāna radio raidījums latviešu valodā. Neskaitāmajos raidījumos, kas tapa pēc tam, viņš ir ieguldījis lielāko sava mūža daļu. Pēc dažām dienām, šī gada 13. septembrī apritētu cita nozīmīga jubileja tēva Staņislava dzīvē. Tie būtu 75 gadi, kopš svētsolījumu salikšanas jezuītu ordenī. 13. novembrī, savukārt, tēvs Kučinskis varētu svinēt 95 mūža gadu jubileju.

Tas bija garš, bagātīgs un dāsns mūžs. Īsti neticas, ka tēvs Staņislavs ir atstājis šo pasauli, jo vēl pirms neilga laika, apmeklējot viņu jezuītu ģenerālkūrijas Rakstnieku namā, kurā viņš dzīvoja, tēvs ar pieredzējuša patriarha cienīgu cēlu gaitu izvadāja mani pa šī nama zālēm, gaiteņiem un skaisto jumta terasi. Tāds viņš paliks arī manā un domāju, daudzu citu cilvēku atmiņā – kā patriarhs, kurš pēc bagātīga, lielākam Dieva godam un dzimtajai Latvijai veltīta mūža, ir sajūdzis zirgus un devies ceļā uz debesu Tēva mājām.

Inese Šteinerte

Atmiņās par tēvu Staņislavu Kučinski kavējas V.E. Andrejs Ārvaldis Brumanis
un Nabadzīgā Bērna Jēzus kongregācijas māsa Terezita Bondare


5. septembrī, plkst. 10 Jēzus Sadraudzības ģenerālkūrijas kapelā notiks bēru dievkalpojums, pēc kura tēva Staņislava Kučinska miesas tiks pārvestas uz Romas Campo Verano kapsētu, kur tās tiks guldītas jezuītu ordeņa kapos.