Ar pāvestu tiksies no gūsta atbrīvotā kolumbiešu politiķe Ingrīda Betankurta

Pirmdien, 1. septembrī, vizītē pie pāvesta ieradīsies Kolumbijas politiķe, bijusī izglītības ministre un senatore Ingrīda Betankurta. Sešus gadus viņa tika turēta Kolumbijas revolucionāro bruņoto spēku gūstā. Minētā kustība darbojas jau vairāk nekā 40 gadus. Nolaupīšanas brīdī, 2002. gada 23. februārī, Betankurta kandidēja uz Kolumbijas prezidentes amatu. Viņa ir dzimusi 1961. gada Ziemassvētkos Bogotā. Māte, Jolanda Pulesio savulaik tika izvēlēta par mis Kolumbiju, bet vēlāk par senatori. Tēvs Gabriels Betankurts bija ministrs ģenerāļa Gustavo Rohas Pinilla diktatūras laikā no 1953. līdz 1957. gadam. Vēlāk viņš strādāja Kolumbijas vēstniecībā Parīzē. Francijas galvaspilsētā aizritēja arī Ingrīdas Betankurtas bērnības un studiju gadi. Viņa pabeidza Politisko zinātņu institūtu, apprecēja savu kursabiedru un ģimenē piedzima meita Melānija un dēls Lorenco. Būdama laulāta ar francūzi, Ingrīda Betankurta ieguva arī Francijas pilsonību. Tā kā vīrs strādāja diplomātiskajā dienestā, ģimene uzturējās vairākās pasaules zemēs.

Pēc Kolumbijas prezidenta kandidāta Luisa Karlosa Galana nonāvēšanas, kurš bija nolēmis cīnīties par narkotiku apkarošanu valstī, Ingrīda Betankurta 1989. gadā atgriezās Kolumbijā. Sākumā viņa strādāja Finansu ministrijā, bet vēlāk uzsāka politisko karjeru.

1994. gadā Betankurtas kundze tika ievēlēta Pārstāvju kamerā un nodibināja savu politisko partiju. 1998. gadā, kandidējot uz senatores amatu, viņa saņēma vairāk balsu par jebkuru citu kandidātu. Savukārt, kandidējot uz valsts prezidentes amatu, Betankurtai tika draudēts ar dzīvības atņemšanu. Ar vīra palīdzību, viņa steidzās nosūtīt bērnus uz Jaunzēlandi. Prezidenta amatā tika ievēlēts Betankurtas atbalstītais Andress Pastrana Arango. Tiesa, vēlāk viņš izpelnījās arī viņas kritiku par to, ka nepildīja daudzus no vēlēšanu kampaņas solījumiem.

Pēc 1998. gada vēlēšanām, Ingrīda Betankurta uzrakstīja atmiņu grāmatu ar nosaukumu „Dusmas sirdī”. Sākotnēji tā iznāca Francijā un Spānijā, bet vēlāk arī Kolumbijā un citās Latīņamerikas zemēs.

2002. gada vēlēšanu laikā, prezidenta amata kandidāte Ingrīda Betankurta vēlējās doties uz demilitarizēto zonu San Vincente del Caguán, lai šeit tiktos ar Kolumbijas revolucionāro bruņoto spēku kustību. Tai laikā šādu pārdrošu lēmumu vēl nebija pieņēmis neviens cits politiķis.

2002. gada februārī tika nolaupīta kāda lidmašīna, kas izlidoja no Bogotas lidostas. Piespiedu kārtā tā tika nosēdināta netālu no Neivas pilsētiņas. Vairāki pasažieri, to skaitā viens kongresmenis, tika saņemti gūstā. Reaģējot uz notikumu, prezidents Pastrana anulēja jau minētās zonas demilitarizāciju. Neraugoties uz to, Betankurta joprojām bija apņēmības pilna tikties ar Kolumbijas revolucionāro bruņoto spēku kustību un lūdza piešķirt militāro lidmašīnu, kas viņu nogādātu uz San Vincente del Caguán. Saņēmusi atteikumu no valdības puses, viņa kopā ar nelielu grupiņu citu politiķu nolēma turp doties automašīnā. 2002. gada 23. februārī pēdējā bijušās demilitarizētās zonas postenī viņi saņēma ieteikumu griezties atpakaļ, taču automašīna ar politiķiem devās uz priekšu, kur bija izvietojusies Kolumbijas revolucionāro bruņoto spēku kustība. Atbraucēji tika saņemti gūstā. Ingrīda Betankurta atbrīvošanu pieredzēja tikai pēc sešiem gadiem, šī gada 2. jūlijā.

I. Šteinerte