Apritējuši 30 gadi kopš pāvesta Pāvila VI nāves

Tieši pirms 30 gadiem, Kristus Pārveidošanās svētkos, mūžībā aizgāja pāvests Pāvils VI. 6.augusts – diena, kuru sava pontifikāta sākumā 1964. gadā viņš bija izvēlējies par savas pirmās enciklikas izdošanas dienu, vairākus gadus vēlāk kļuva arī par viņa nāves dienu. Atceroties pāvestu Pāvilu VI speciālā dievkalpojumā, kas trešdien notika svētā Pētera bazilikā, Bīskapu kongregācijas prefekts, kardināls Džovanni Battista Re pastāstīja, ka tikko ievēlēts par pāvestu, kardināls Montini izvēlējās Pāvila vārdu un paskaidroja, ka apustulis, kuru sauca šai vārdā un kura piemiņu īpaši godinām šai gadā, tik ļoti mīlēja Kristu, ka vēlējās nest Viņa Evaņģēliju visām tautām, un mīlestībā uz Viņu, atdeva pats savu dzīvību.

Pirms Pāvila VI Tautu apustuļa vārdu veselus četrus gadsimtus nebija izvēlējies neviens cits pāvests. Kardināls Re sacīja, ka Pāvila VI kristocentriskais garīgums dziļi iezīmēja viņa izpratni par kalpošanu Pētera pēcteča amatā. Taču mīlestība uz Kristu viņam lika nodoties arī Kristus Mātes godināšanai. Bijība pret Mariju viņa sirdī bija iesakņojusies jau kopš bērnības, kad mazais Džovanni apmeklēja Žēlastību Dievmātes svētnīcu dažu soļu attālumā no savas dzimtās mājas Brešas pilsētā.

Mīlestībai uz Kristu un Viņa Māti Pāvils VI vēl pievienoja mīlestību uz Baznīcu. Tā bija nevis abstrakta, bet reāla mīlestība, kurā netrūka arī noguruma un ciešanu. Baznīcu Pāvils VI dēvēja par „labsirdīgo māti un visas cilvēces pestīšanas kalponi”.

Baznīcas vēsturē Pāvils VI paliks kā Vatikāna II koncila pāvests, jo viņš bija tas, kurš pēc Jāņa XXIII virzīja šo koncilu uz priekšu un rūpējās, lai tiktu īstenoti tā lēmumi. Kardināls Re atgādināja, ka Pāvils VI paliks atmiņā arī kā pāvests, kurš mīlēja mūsdienu pasauli un apbrīnoja tās kultūras un zinātnes bagātības. Viņš spēja novērtēt mūsdienu pasaules progresu, tās brīnišķīgos atklājumus, priekšrocības, ko sniedz zinātne un tehnika, vienlaikus pamanot daudzās problēmas, kas rada satraukumu un nemieru. Pāvils VI vēlējās kalpot mūsdienu cilvēkam viņa lielumā un viņa nelaimēs, atbalstot viņu šīszemes gājumā un tai pašā laikā norādot uz mūžīgo mērķi, jo tikai tajā var rast nozīmes un vērtības pilnību tam, ko cilvēks ik dienas paveic šajā pasaulē. Pāvils VI ir teicis: „Ja arī pasaule kristietību uzskata par svešinieci, tad kristietība neuzskata par svešinieci pasauli.”

Dialogs ar pasauli Pāvilam VI nozīmēja evaņģēliskā gara izpausmi, kas cenšas tuvināties visiem, saprast visus un būt visu saprastam, lai varētu nodibināt tādu cilvēciskās sadzīves stilu, ko raksturo savstarpēja atvērtība un pilnīgs respekts, pamatojoties uz taisnību, solidaritāti un mīlestību.

Būdams mīlestības civilizācijas piekritējs, pāvests Pāvils VI uzņēmās nabadzīgo aizstāvību un nosodīja netaisnību.

I. Šteinerte