Pāvests atklāj apustulim Pāvilam veltīto gadu

28. jūnijā pkst. 17.30 pāvests automašīnā devās uz svētā Pāvila ārpus mūriem baziliku, lai svēto Pētera un Pāvila svētku priekšvakarā piedalītos Vesperu svinībās un atklātu apustulim Pāvilam veltīto gadu. Uzrunājot klātesošos, kas bija pulcējušies ap svētā Pāvila kapu, pāvests jautāja: „Kas bija šis Pāvils?” „Tautu skolotājs, apustulis un Jēzus Kristus vajātājs” – tā atskatoties uz savu dzīvi, to bija raksturojis pats Pāvils. Benedikts XVI uzsvēra, ka Pāvils nenozīmē pagātnes figūru. Arī mūslaiku cilvēkiem viņš ir gan skolotājs, gan apustulis, gan kādreizējais Kristus vajātājs. „Pāvils mūs vēlas uzrunāt arī šodien. Tieši tāpēc vēlējos šo gadu veltīt viņa piemiņai,” paskaidroja pāvests.

Svētais tēvs aizdedza speciālu „Pāvila liesmu”, kas visu šo gadu paliks degot īpašā svečturī bazilikas krustejā. Ienākot dievnamā kopā ar Konstantinopoles ekumenisko patriarhu Bartolomeju I un citām reliģiskajām autoritātēm, Benedikts XVI iesvētīja arī „Pāvila durvis”. Viņš izteica prieku, ka Pāvila gads sākas ekumeniskā garā, jo tā atklāšanas svinības ar savu klātbūtni ir pagodinājuši citu Baznīcu un kopienu pārstāvji, tai skaitā jau pieminētais Konstantinopoles patriarhs Bartolomejs I ar delegāciju, kā arī Jeruzalemes, Antiohijas, Kipras un Grieķijas kristīgo kopienu pārstāvji.

Turpinot uzrunu, pāvests teica, ka labāk būtu sacīt nevis „Kas bija Pāvils?”, bet gan „Kas ir Pāvils?” – tieši šai brīdī. „Pāvila īpašā pieredze par Jēzus Kristus mīlestību viņu pārveido pašos sirds dziļumos. Viņa ticība nav vis kāda teorija, vai uzskats par Dievu un pasauli. Viņa ticība ir veidojusies no Dieva mīlestības nospieduma uz viņa sirdi,” piebilda Benedikts XVI. Viņš pastāstīja, ka Pāvils bieži vien tiek attēlots kā sava veida kareivis, kurš lieliski prot izmantot vārda zobenu. Patiešām, apustuļa gājumā nav trūcis asu diskusiju. Viņš nemeklēja paviršu, virspusēju harmoniju. Patiesība, ar kuru viņš bija iepazinies, bija pārāk liela, lai to upurētu ārēju panākumu labā. Patiesībai, ko Pāvils iepazina, tiekoties ar Augšāmcēlušo Jēzu, bija tik liela vērtība, lai par to cīnītos, būtu vajāts un ciestu. Taču tas, kas visvairāk motivēja tautu apustuli, bija Jēzus mīlestība un vēlēšanās vēstīt par to citiem.

Benedikts XVI paskaidroja, ka Evaņģēlija sludināšana un aicinājums ciest par Kristu, nav atdalāmi viens no otra. Aicinājums kļūt par skolotāju tautām, reizē ir aicinājums ciest un būt kopā ar Kristu, kas mūs ir atbrīvojis caur savām ciešanām. Pasaulē, kur joprojām stipri ir meli, par patiesību ir jāmaksā ar ciešanām. Tas, kurš ciešanas vēlas novērst un turēties tālu no tām, turas tālu arī no pašas dzīves un tās lieluma. Tādā veidā nav iespējams kalpot patiesībai un ticībai. Bez ciešanām, bez atteikšanās no sevis, nepastāv mīlestība.

Uzrunas noslēgumā pāvests aicināja lūgties, lai Kungs arī šodien dāvā augšāmcelšanās lieciniekus, ko skārusi Viņa mīlestība un kas spēj nest Evaņģēlija gaismu mūsdienu pasaulē.

iš