Svētīgais Pjerdžordžo Frassati – zvaigzne, ko atdarināt?

Mūsdienu jaunieši, kas raugās pēc atdarināšanas cienīgiem paraugiem, vēlas identificēties ar vērtībām, kuras piedāvā mūzikas, kino un sporta pasaules zvaigznes. Jaunieši atdarina viņu dzīvesveidu, bieži vien pat nešķirojot, kas tajā labs un kas ļauns. Zvaigznēm piemīt liels pievilkšanās spēks, un atdarināts tiek viss, kas ar tām saistīts – no izskata un ģērbšanās stila līdz pat sīkākajām uzvedības detaļām.

Nevar noliegt, ka pat vispretrunīgākajās personās ir atdarināšanas cienīgas vērtības, pie tam, izcilas vērtības. Iespējams, ka tieši tās uzrunā un turpmāk saista jauniešu uzmanību kādai noteiktai zvaigznei. Zvaigznes, jeb slavenības pie saviem piekritējiem nonāk ar masu mediju starpniecību. To pirmavots ir lielās kino, mūzikas un sporta kompānijas, kuras ir ieinteresētas zvaigžņu un to piekritēju radīšanā.

Vai arī Baznīca var piedāvāt mūsdienu jauniešiem kādu zvaigzni un veidot ap to fanu loku? Kāds būtu vislielākais kritērijs, pēc kura šādu zvaigzni izvēlēties? Baznīca visus cilvēkus aicina uz svētumu, tāpēc nebūtu jābrīnās, ka zvaigzne tiktu izvēlēta starp svētajiem un svētīgajiem, kurus Baznīca pati ir beatificējusi un kanonizējusi, pamatojoties tieši uz vērtībām, kādas ir piemitušas šiem cilvēkiem viņu dzīves laikā. Viens no svētīgo loka, ko Baznīca kā paraugu piedāvā trešā gadu tūkstoša jauniešiem, ir Pjerdžordžo Frassati. Ir nolemts, ka jūlijā, šī, Turīnā dzimušā un 24 gadu vecumā mirušā jaunekļa relikvijas tiks nogādātas uz Sidneju, kur norisināsies Pasaules Jauniešu dienas.

Ko mūsdienu jaunie cilvēki var mācīties no Pjerdžordžo? Viņš, izrādās, ir dedzīgi kalpojis nabadzīgajiem un visiem spēkiem centies veicināt kristīgos ideālus sabiedrībā, kurā dzīvoja. Pjerdžordžo Frassati piedzima 1901. gadā Turīnā. Viņa tēvs bija liberālās avīzes La Stampa dibinātājs un direktors. Viņam bija liels iespaids Itālijas politikā, laika gaitā viņš tika iecelts par senatoru un Itālijas vēstnieku Vācijā. Taču Pjerdžordžo tēvs nebija ticīgs. Savukārt, dēls izjuta paaicinājumu uz dziļu un aktīvu garīgu dzīvi, kurā viņš vēlējās dalīties arī ar draugiem. 1918. gadā viņš iestājās svētā Vincenta no Paulas Sadraudzībā un savu brīvo laiku veltīja, kalpojot slimniekiem un trūcīgajiem. Gadu vēlāk Pjerdžordžo pievienojās Katoļu Studentu organizācijai un politiskajai partijai, kas savā darbībā balstījās uz kristīgo mācību. “Ar žēlsirdību vien nepietiek. Ir vajadzīga sociāla reforma!” norādīja jaunais partijas dalībnieks.

Pjerdžordžo vecāki bija materiāli nodrošināti, taču tēvs dēlu nelutināja. Lielāko daļu no savā rīcībā esošajiem līdzekļiem, puisis tērēja nabadzīgo vajadzībām. Braucot vilcienā, viņš vienmēr izvēlējās lētāko – trešo klasi. Kad draugi viņam vaicājuši, kāpēc viņš pērk biļeti trešajā klasē, Pjerdžordžo atbildējis: “Tāpēc, ka ceturtās klases taču nav!”

Jaunietis bija aktīvs sportists, visvairāk viņam patika kalnu slēpošana. Viņš bija iemīlējis arī teātri, gleznotājmākslu, savā neilgajā dzīvē izlasīja daudz grāmatu, no galvas spēja atcerēties vairāku literatūras klasiķu citātus. Taču gan sportu, gan literatūru, gan daudzās sociālās aktivitātes viņš vienmēr savienoja ar ilgstošu lūgšanu, kurai veltīja pat nakts stundas. Ik dienas viņš apmeklēja baznīcu, lai piedalītos Svētajā Misē un adorētu Vissvētāko Sakramentu.

Pjerdžordžo nebija pieņemamas fašisma idejas. Piedaloties Baznīcas organizētā demonstrācijā Romā, viņš saskārās ar policijas vardarbību un iedvesmoja citus jauniešus, saķerdams un augsti paceldams karogu, ko policisti bija izsituši no kāda demonstrācijas dalībnieka rokām. Kad demonstranti, tai skaitā arī Pjerdžordžo, tika arestēti, viņš necentās izmantot sava tēva politisko ietekmi, lai ātrāk atbrīvotos no apcietinājuma, bet izvēlējas palikt līdzās saviem draugiem. Kādu nakti, kad fašistu grupa ielauzās Frassati ģimenes mājā, Pjerdžordžo, aizstāvoties, nekavējās tos arī iekaustīt un pirms padzīšanas nosaukt par gļēvuļiem.

Nav iespējams noliegt, ka vērtības, ko savā dzīvē apliecināja Pjerdžordžo, nepiemistu arī dažām no masu mediju piedāvātajām zvaigznēm. Tuvākmīlestība, žēlsirdības darbi, cīņa par sociālo taisnību, drosme izaicināt tos, kam pieder vara, kā arī ticība Dievam, ir rekvizīti, ar ko pārējo vidū atšķiras arī dažs labs iemīļots mākslinieks, mūziķis, sportists. Iepazīstoties ar Turīnas jaunekļa dzīvi, no mūsdienu zvaigznēm prātā nāk amerikāņu reperis Tupaks Šakurs (2pac). Arī viņš mira 25 gadu vecumā. Arī viņš cīnījās par sociālo taisnību, mīlēja daudz lasīt, no galvas spēja citēt vairākus Šekspīra un citu autoru darbus, dāsni palīdzēja trūkumcietējiem, nelaimē nonākušiem bērniem, tāpat kā Pjerdžordžo, bija apcietināts, savā lirikā bieži atsaucās uz Dievu, pat lielu krustu sev uz muguras bija uztetovējis, bet uz rokas augšdelma – ar ērkšķiem kronētu Jēzus galvu. Šakurs mēdza sacīt, ka viņš jūtoties tā, it kā Jēzus viņu vadītu cauri dzīvei un būtu nolicis tieši tai jomā, kurā viņš darbojās.

Varētu jautāt – ar ko tad Baznīcas izvirzītais jauniešu identifikācijas paraugs Pjerdžordžo būtu labāks par jau pieminēto, dzīvē un mākslā drastisko Šakuru, kuru tūlīt pēc viņa nāves 1996. gadā, savā sirdī jau ir kanonizējuši miljoniem jauno cilvēku visā pasaulē, tai skaitā arī Latvijā? Kāpēc Baznīca vēlas, lai Pasaules Jauniešu dienās Sidnejā klāt būtu tieši Pjerdžordžo relikvijas kā atgādinājums par ideāliem, pēc kuriem jātiecas?

Nenoliedzot vērtības, ko savā dzīvē ir apliecinājušas un turpina apliecināt atsevišķas zvaigznes, Baznīcas vēlēšanos par atdarināšanas cienīgu piemēru izvirzīt Pjerdžordžo Frassati personību, varbūt vislabāk varētu izskaidrot ar pāvesta Jāņa Pāvila II teikto Frassati beatifikācijas svinībās 1990. gada 20. maijā. Pāvests sacīja: “šīsdienas svinības mūs visus aicina saņemt vēsti, ko Pjerdžordžo Frassati sūta mūsdienu vīriešiem un sievietēm, bet jo īpaši, jauniešiem, kuri vēlas sniegt konkrētu ieguldījumu pasaules garīgajā atjaunotnē.” Pāvesta norādījums ir skaidrs un precīzs – tātad, Pjerdžordžo zvaigzne kalpo par pamudinājumu garīgi atjaunot pasauli. Pasaule “šķiet jūk un brūk, jo tai trūkst ideālu,” toreiz, beatifikācijas ceremonijā piebilda Jānis Pāvils II. Viņš paskaidroja, ka Pjerdžordžo Frassati personīgais piemērs liecina, ka dzīve, kas tiek dzīvota saskaņā ar Kristus Garu, ar Kalna Svētību garu, ir “svētīga” dzīve, un ka tikai tas, kurš kļūst par “svētību vīru”, spēj gūt panākumus, sludinot citiem mīlestību un mieru.

Atliek vien cerēt, ka Pjerdžordžo Frassati apliecinātais dzīves stils izrādīsies pietiekami pievilcīgs un mudinās aizvien lielāku jauniešu loku sniegt savu devumu pasaules garīgajā atdzimšanā, pamatojoties uz visaugstāko tikumu – uz mīlestību.

iš