Pāvests apmeklē Apūliju

Sestdienas pēcpusdienā pāvests devās divu dienu vizītē uz Apūlijas novadu Itālijā. Tas atrodas valsts dienvidos un to apskalo Adrijas un Jonijas jūra. Apūlijas novads ir viens no krāšņākajiem Apenīnu pussalā. Tas ir samērā līdzens, tā dabas panorāmā visvairāk dominē olīvkoki, daudzi no tiem ir vairāk nekā simts gadu veci ar lieliem, spēcīgiem stumbriem. Īpatnēja ir arī Apūlijas arhitektūra. Apmeklētājus šeit pārsteidz truļļu celtnes – nelieli, visbiežāk apaļas formas nami ar augstiem, konusveidīgiem jumtiem. Senās pilsētas, piemēram, Ostuni, atgādina grieķu vecpilsētas, jo visi nami šeit ir krāsoti baltā krāsā.

Pazīstamākās Apūlijas pilsētas ir Bari ar svētā Nikolaja svētnīcu, Lečče ar bagātīgo baroka arhitektūru, ostas pilsēta Brindizi, līdz kurai veda senais Romas impērijas ceļš Via Appia, Alberobello, kas sastāv vienīgi no jau pieminētajām truļļu celtnēm, Otranto Jonijas piekrastē un citas.

Pāvests ieradās Santa Maria di Leuka pilsētā. Tās bazilikā celebrēja Svēto Misi. Svētais tēvs atzinās, ka šo dievkalpojumu viņš ir vēlējies veltīt Marijai – Jūras Zvaigznei. Viņš teica, ka dzīves un vēstures jūrā, Marija atmirdz kā cerības zvaigzne. Viņa atstaro sava Dēla – Kristus gaismu, kurš kā Saule parādījās pie cilvēces horizonta. „Sekojot Marijas zvaigznei, varam orientēties uz Kristu, jo īpaši tumšos un vētrainos brīžos,” teica pāvests. Viņš atgādināja, ka šāda pieredze pieder, piemēram, apustulim Pēterim. Kādu nakti, šķērsojot Galilejas ezeru, viņu kopā ar citiem mācekļiem pārsteidza vētra. Laivu mētāja spēcīgi viļņi un zvejnieki to vairs nespēja vadīt uz priekšu. Tai brīdī viņiem parādījās Jēzus, kurš staigāja pa ūdeņiem. Viņš aicināja Pēteri izkāpt no laivas un nākt pie Viņa. Pēteris spēra kādu soli, tad pēkšņi sāka grimt. Viņš iekliedzās: „Kungs, glāb mani!” Jēzus satvēra Pēteri aiz rokas un izglāba (sal. Mt 14,24-33).

Pāvests uzsvēra, ka šī epizode izrādījās par Pētera vēlāko pārbaudījumu zīmi. Tad, kad Kungs tika aizturēts, Pēteris aiz bailēm Viņu noliedza trīs reizes. Taču tad, kad viņa acis sastapās ar Jēzus skatienu, Dieva žēlastība lika viņam atgūties un izplūdis asarās, Pēteris piecēlās no sava kritiena.

Benedikts XVI atgādināja, ka Apūlijas novads ir īpaši saistīts ar apustuļu princi Pēteri. Saskaņā ar tradīciju, viņš bija pirmais, kas šīs zemes ļaudīm nesa Evaņģēlija vēsti. Viņa izmestie zvejas tīkli sasniedza arī Apūlijas krastus. Kopš tā laika ir pagājuši jau 2000 gadu. Benedikts XVI teica, ka viņš šeit ir ieradies kā apustuļa Pētera pēctecis, lai stiprinātu šī novada iedzīvotājus ticībā Jēzum Kristum, vienīgajam cilvēku un pasaules Pestītājam.

Svinot dievkalpojumu, pāvests atzīmēja, ka šeit saplūst Pētera un Marijas ticība, un ka viņi ir tie, kas mūsdienu cilvēkiem viņu ticības atjaunošanas ceļā palīdz vadīties pēc Kristus. Apūlijas novadu tā ģeogrāfiskā stāvokļa dēļ jau izsenis ir pieņemts saukt par de finibus terrae, par „zemes beigām”. Benedikts XVI teica, ka šie vārdi atbalso Jēzus apsolījumu saviem mācekļiem: „es būšu ar jums līdz pat pasaules beigām.” Apūlija, kas atrodas vairāku jūru, kā arī Rietumu un Austrumu krustcelēs, palīdz atcerēties Baznīcas universālo raksturu. Pāvests uzsvēra, ka šodien tā ir īpaši aicināta pārvarēt ģeogrāfiskās, kultūras, etniskās un pat reliģiskās robežas, un sludināt Evaņģēliju, ievērojot „kopīgā atšķirīgajā” perspektīvu. Svētais tēvs paskaidroja, ka Baznīca ir dzimusi Vasarsvētkos un tās aicinājums ir runāt visās pasaules valodās. Saskaņā ar Ābramam atklāto aicinājumu un misiju, Baznīca pastāv kā svētība visas zemes tautām (sal. Rad 12,1-3). Runājot Vatikāna II koncila vārdiem, tā ir visas cilvēces vienības zīme un instruments (sal. Konst. Lumen gentium, 1).

Benedikts XVI atzinīgi novērtēja apūliešu darbu sociālajā jomā. Viņš uzsvēra, ka tādā mūsdienu pasaules kontekstā, kur aizvien vairāk dominē individuālisms, Baznīcai, pirmkārt, ir jārūpējas par sociāli jūtīgu cilvēku izglītošanu, ir jāieaudzina uzmanība un solidaritāte pret tuvāko. Kristiešu sociālā atjaunotne balstās uz sirdsapziņas pārveidošanu, morālo formāciju un lūgšanu. Pāvests atgādināja, ka lūgšana dod spēku ticēt un cīnīties par labo arī tad, kad tīri cilvēciski zūd drosme un gribas atkāpties.

Pāvests aicināja lūgt Jaunavas Marijas aizbildniecību, jo viņa ir ticības un cerības paraugs. Santa Maria di Leuka svētnīcā viņš lūdzās ar senas himnas vārdiem: „pārlauz apspiesto važas, dod redzi aklajiem, atvairi no mums jebkādu ļaunumu un izlūdz labo!”

iš