Kard. A. Kazaroli devums dialogā ar Austrumeiropas zemēm komunisma gados

10. jūnijā apritēja 10 gadi, kopš mūžībā aizgāja Vatikāna diplomāts, tā dēvētās Ostpolitik celmlauzis, kardināls Augustīns Kazaroli. No 1979. līdz 1990. gadam, strādājot Vatikāna valsts sekretāra amatā, viņam bija jāuzņemas smagā dialoga veidošanas misija ar Austrumeiropas komunistiskajiem režīmiem. Kardināla Kazaroli atceres reizē interviju Vatikāna radio sniedza viņa ilggadējais līdzstrādnieks, kardināls Ahille Silvestrini. Vispirms viņš tika aicināts dalīties personīgās atmiņās par kardinālu Kazaroli:

„Manas atmiņas ir dziļas. Es teiktu, ka ir vērts atcerēties visu laiku, ko pavadījām kopā. Viņš, bez šaubām, bija skolotājs. Ir jāievēro, ka Ostpolitik aizņēma 25 gadu ilgu laika posmu, jo tā aizsākās 1963. gadā, kad pāvests Jānis XXIII kardinālu Kazaroli pirmoreiz nosūtīja uz Ungāriju un uz Čehoslovākiju, lai tiktos, respektīvi, ar kardināliem Mindszentiju un Beranu.”

Kardināls Kazaroli ir pazīstams kā Baznīcas veiktās Ostpolitik galvenais virzītājspēks. Tā bija atvērtības politika pret Austrumeiropas komunistiskajām zemēm. Vai varētu par to pastāstīt vairāk?

 
„Ir jāatceras, ka 1963. gadā, kad viņš šo politiku uzsāka, tikko sācies bija arī Vatikāna II koncils. Jānis XXIII vēlējās, lai uz to ierastos bīskapi arī no Austrumeiropas. Kazaroli satikās ar Mindszentiju, kurš pēc ungāru sacelšanās 1956. gadā, bija radis patvērumu Amerikas Savienoto Valstu vēstniecībā. Tai pašā laikā Kazaroli apmeklēja Beranu, kurš bija paslēpies komunistiem nezināmā vietā. No turienes viņš sūtīja vēstuli pāvestam, jautājot „Ko darīsim mūsu Baznīcas labā?” Kazaroli un Berana tikšanās universālajai Baznīcai pavēra iespēju palīdzēt ticīgajiem Čehoslovākijā.

Kardināla Kazaroli pūliņi bija veltīti arī pacietīgam darbam ar Dienvidslāviju un Bulgāriju, cenšoties atjaunot komunistu pārrautās attiecības. Cits nozīmīgs elements Augustīna Kazaroli piekoptajā Ostpolitik ir Helsinku konference, kuras norisi viņš centās sagatavot un veicināt. Iecere par šo konferenci nāca no Austrumiem un kardināls Kazaroli saprata, ka Svētajam Krēslam ar pilnām tiesībām ierindojoties starp Helsinku konferences dalībvalstīm, tas gūtu likumīgas tiesības arī uz sarunām ar visām Austrumeiropas valstīm. Tātad, šī dalība, kas aizsākās 1972. gadā, noslēdzās ar Galējā Akta parakstīšanu 1975. gadā, un to parakstīja arī kardināls Kazaroli. Helsinku konferences Gala Akts pavēra iespēju uzsākt vizītes, kontaktus un sarunas ar visām Austrumeiropas valstīm.”

Kādus jauninājumus kardināls Kazaroli ieviesa Vatikāna diplomātijā?

 
„Nevar teikt, ka viņš būtu ieviesis jauninājumus, bet drīzāk, viņš kalpoja par paraugu. Viņš spēja savienot stingru ticību ar lielu intelektuālu smalkjūtību. Citos viņš prata attīstīt apdomību un pacietību sarežģītās situācijas – ne jau tāpēc, lai vienkārši nogaidītu, bet lai darbotos saskaņā ar korektu izvēli. Viņš prata vadīt citus pa to stratēģijas ceļu, ko bija izstrādājis jau labu laiku iepriekš. Viņš bija izcilu projektu autors!”

Līdzās šim diplomātiskajam darbam, kardināls Kazaroli veica arī citu – klusāku un ikdienišķāku. Viņš atbalstīja jauniešus, kas bija tikko iznākuši no cietuma…

 
„Tiem, kas tikko bija iznākuši no cietuma, viņš palīdzēja atrast darbu, iekļauties dzīvē. 1963. gada maija vidū, tiekoties pēdējā audiencē ar pāvestu Jāni XXIII, kardināls Kazaroli viņam pastāstīja par vizītēm, ko bija veicis Budapeštā un Prāgā. Savukārt, pāvests viņam pavaicāja: „Vai jūs joprojām apmeklējat arī jauniešus Casal del Marmo? „Jā,”. atbildēja kardināls. „Tad nebeidziet to darīt arī turpmāk!” piekodināja Jānis XXIII.”

Kāds bija kardināla Kazaroli garīgums?

 
„Līdzās iespējamām lietām, viņš vienmēr izvērtēja morālo un garīgo maksu, kas gulsies uz Baznīcu, lai rīkotos pēc kādas noteiktas izvēles. Drosmi rīkoties smagās situācijās kardinālam piešķīra viņa gudrība, savukārt, tad, kad nācās šaubīties, viņš uzkavējās lūgšanā, uzticēdams Kungam katru riskantu rīcību. Viņu vadīja cerība, ka Kristus neatstās savu Baznīcu. Tātad, visās svarīgajās lietās, ko viņš paveica, slēpjas apziņa par to, ka pirmajā vietā ir mīlestība. Īpašā veidā es gribētu izcelt lūk ko: tas smalkums un tēvišķā gādība, kas izpaudās viņa attiecībās ar vajāto Baznīcu bīskapiem, lai viņi nezaudētu ticību sarunām ar valstiskajām autoritātēm, galarezultātā bija veltīts šo bīskapu vadītajām Baznīcām – lai tās spētu dzīvot „cerot pret katru cerību” līdz pat dienai, kad varēs atgriezties brīvībā.”

iš