Benedikts XVI: veikt ticības un prāta dialogu, vadoties pēc mūsdienu cilvēka situācijas

Pāvests tikās ar Eiropas universitāšu VI simpozija dalībniekiem. Benedikts XVI atzina, ka saskaņā ar iepriekšējo gadu, arī šogad simpozijs, kura nosaukums ir „Paplašināt prāta apvāršņus. Filozofijas perspektīvas”, turpina aplūkot akadēmiskā un kultūras ziņā nozīmīgu tematu. Tieši šogad aprit 10 gadi, kopš izdota pāvesta Jāņa Pāvila II enciklika Fides et Ratio. Šai laikā labāk ir iezīmējies vēsturiskais un kultūras scenārijs, kurā filozofi ir aicināti veikt savus pētījumus. Pāvests teica, ka modernitātes krīze nenozīmē filozofijas norietu. Gluži pretēji, filozofijai ir jāveic jauns meklējumu ceļš, lai saprastu šīs krīzes patieso dabu un noteiktu jaunas perspektīvas, pēc kurām vadīties. Modernitāte, ja to pareizi saprot, atklāj „antropoloģisko jautājumu”, kurš ir daudz sarežģītāks, nekā pēdējo gadsimtu filozofiskajā tradīcijā, jo īpaši, Eiropas filozofiskajā tradīcijā. Modernitāte nav vienkāršs, vēsturiski datēts kultūras fenomens. Tā prasa precīzāku izpratni par cilvēka dabu.

Benedikts XVI atgādināja, ka kristīgā ticība ir izdarījusi savu izvēli. Tā ir nostājusies pret ieraduma mītu un atbalsta patiesību par cilvēku. Šis apgalvojums, kas atspoguļo kristietības gājumu kopš tās pirmsākumiem, pilnīgi atklājas pašreizējā vēsturiskajā un kultūras kontekstā. Tikai vadoties pēc šādas pārliecības, kas vienlaikus ir gan vēsturiska, gan teoloģiska, ir iespējams atbildēt uz pašreizējiem filozofisko pārdomu centieniem.

Pāvests uzsvēra, ka kristīgo ticību nedrīkst ieslēgt abstraktā teoriju pasaulē. Tā ir jāīsteno konkrētā vēsturiskā pieredzē, kas sasniedz dziļāko patiesību par cilvēka eksistenci. Izpratne par kristietību kā par cilvēka eksistences patiesu pārveidotāju, filozofijai liek izdarīt jaunu pieeju reliģijai, kā arī iedrošina to nezaudēt ticību par patiesības izzināšanu. Tāpēc Eiropas universitāšu docentu piedāvājums „paplašināt prāta apvāršņus” nenozīmē jaunu teoloģiskās, vai filozofiskās domas līniju, bet gan jaunu atvērtību pret realitāti, kurā cilvēka persona savā vienreizīgumā ir aicināta izprast modernitāti, pie tam, darīt to, pārvarot senos aizspriedumus.

Jaunais dialogs starp ticību un prātu šodien nevar norisināties pēc pagātnes parauga. Veicot šo dialogu, ir jāvadās pēc pašreizējās konkrētās cilvēka situācijas.

iš