Kard. Karlo Marija Martini: mācīt ticību postmodernajā pasaulē

„Mācīt ticību postmodernajā pasaulē” – tā saucas temats, par kuru, tiekoties ar ASV jezuītu žurnāla America korespondentu, runāja kardināls Karlo Marija Martini. Šis pasaulē ievērojamais itāļu tautības teologs, jezuītu tēvs, viens no Vatikāna II koncila mācības virzītājspēkiem, šobrīd jau ir pensijas vecumā. Noslēdzot kalpošanu Milānas arhibīskapa amatā, viņš pārcēlās uz dzīvi Jeruzalemē, lai turpinātu zinātniskās pētniecības darbu. Iztaujāts par Katoliskās Baznīcas realitāti šodien, kardināls Martini sākumā atzīst, ka dzīvojot Svētajā Zemē, viņa kontakts ar Baznīcas kopienām pasaulē ir sašaurinājies, lai mūsdienu Baznīcas realitāti spētu izvērtēt tuvplānā. Viņš citē krievu filozofa un kristietības mocekļa Pāvela Florenska vārdus, ka „Baznīcas dārgumus var uztvert un novērtēt, pamatojoties vienīgi uz tiešu pieredzi.” „Lai spētu novērtēt Baznīcas dārgumus, ir jāienāk tajā caur ticības pieredzi,” paskaidro kardināls Martini. Viņš piebilst, ka apsūdzēt Baznīcu un tās darbību nav grūti. Ja kāds vēlas to darīt, tad var pierakstīt veselas burtnīcas, atspoguļojot lietas, kas Baznīcā nav labākajā kārtībā. Taču tas ir tikai ārējs un depresīvs skatījums, kur realitāte ir uzlūkota bez ticības acīm un tātad, arī bez mīlestības. „Protams, mēs nedrīkstam pievērt acis uz trūkumiem, taču ir jāprot novērtēt vispārējā situācija, kādā atrodas tās problēmsituācijas, ko gribam risināt,” norāda kardināls.

Ar ticības acīm raugoties uz pašreizējo Baznīcas realitāti, Karlo Marija Martini saskata divas lietas. Runājot par pirmo, viņš uzsver, ka Baznīcas vēsturē vēl nekad nav bijis tik labvēlīgs periods, kā šobrīd, kad tā pieredz vislielāko ģeogrāfisko un kultūras izplatību un tomēr ir substanciāli vienota ar ticību. Šai ziņā kā uz izņēmumu viņš norāda vienīgi uz Lefebra sekotājiem – tradicionālistiem.

„Otrkārt,” saka garīdznieks, „teoloģijas vēsturē vēl nekad nav bijis tik bagātīgs laiks, kā šis. Pat IV gadsimtā, kas bija lielo kapadoķiešu tēvu laiks Austrumu Baznīcā un svēto Jeroma, Ambrozija un Augustīna laiks Rietumu Baznīcā, nebija vērojams tik liels teoloģisks uzplaukums, kā pēdējā gadsimta laikā.”

Kardināls Martini piemin Anrī de Lubaka, Žana Danijelu, Īva Kongāra, Hugo un Kārļa Rāneru, Hansa Ursa fon Baltazara un viņa skolotāja Ērika Pživaras, Oskara Kulmana, Martina Dibeliusa, Rūdolfa Bultmana, Kārļa Barta, Reinholda Nībura vārdus, nemaz nerunājot par Atbrīvošanās kustības teologiem, kurus Ticības mācības kongregācija šobrīd cenšas izvērtēt ar atjaunotu uzmanību. Rietumos mazāk pazīstami ir jau pieminētā Pāvela Florenska un Sergeja Bulgakova vārdi. Tāpat daudzi izcili teologi turpina dzīvot mūsu vidū. Kardināls Martini norāda, ka Baznīcā nekad agrāk nav bijis tik iespaidīgs teologu skaits, kā šai laikmetā.

Tas viss ir norisinājies pasaulē, kas ir pilna ar problēmām un izaicinājumiem, tādiem kā nevienlīdzīga labumu un resursu sadale, nabadzība, bads, vardarbība. Vēl viena problēma ir grūtības, kas rodas pilsoniskā likuma ierobežojumu izpratnē attiecībās ar morālo likumu. Šīs ir ļoti reālas problēmas, it īpaši dažās zemēs, un tās ir pakļautas ļoti dzīvai interpretācijas dialektikai.

Pensionētais Milānas arhibīskaps, jezuītu tēvs Martini atzīst, ka mēs, kā vienas Baznīcas locekļi nedzīvojam tai pašā vēsturiskajā laikmetā. Daži garā joprojām dzīvo Tridentas koncila, citi Vatikāna I koncila laikā. Daži ar Vatikāna II koncila mācību tikai samierinās, bet citi, turpretim, ir sekmīgi ienākuši trešajā gadu tūkstotī. Mēs neesam patiesi laikabiedri un tas vienmēr ir bijis par lielu nastu Baznīcai, kas prasa daudz pacietības un izšķirtspējas.

„Tomēr, es gribētu likt šīs problēmas malā un izpētīt pedagoģisko un kultūras situāciju, kā arī problēmas, kas ir saistītas ar izglītību un pasniegšanu,” sarunā ar ASV jezuītu žurnāla America pārstāvi saka Karlo Marija Martini. Lai meklētu auglīgu dialogu starp šīs pasaules cilvēkiem un Evaņģēliju, un lai atjaunotu pedagoģiju pēc Jēzus parauga, viņš uzskata, ka ir svarīgi tuvāk aplūkot tā dēvēto postmoderno pasauli, kas veido daudzu šo problēmu cēloni un kas ietekmē to risinājumu.

Kardināls Martini uzskata, ka postmoderno mentalitāti var definēt, izmantojot opozīciju. Viņaprāt, tā ir domas atmosfēra un kustība, kas ir nostājusies pret to pasauli, kādu pazinām līdz šim. Šī mentalitāte nošķir sevi no metafizikas, Aristoteļa un Augustīna tradīcijām, no Romas kā no Baznīcas centra, kā arī no daudz kā cita.

Šī nostādne ietur distanci no iepriekšējās platoniski kristīgās pasaules, kurā kā pats par sevi saprotams tika uztverts patiesības un vērtību primāts pār jūtām, prāts pār gribu, gars pār miesu, vienotība pār plurālismu, askētisms pār uzdzīvi, mūžīgais pār laicīgo. Savukārt, mūsdienu pasaulē priekšroka spontāni tiek dota jūtām pār gribu, paviršiem iespaidiem pār rūpīgu prāta izvērtējumu, patvaļīgai loģikai un izpriecu meklējumiem pār askētisku atteikšanās morāli. Šī ir pasaule, kurā jūtas, emocijas un tagadne ir pārāki pār visu. Tāpēc cilvēka eksistence ir vieta, kur pastāv brīvība bez ierobežojumiem, kur cilvēks īsteno, vai tikai domā, ka viņš īsteno, savu personīgo pavēlniecību un radošo darbību.

Tai pašā laikā šī kustība ir sacelšanās pret pārlieku racionālu mentalitāti. Pamatojoties uz literatūru, mākslu un jaunajām humanitārajām zinātnēm, jo īpaši uz psihoanalīzi, daudzi cilvēki domā, ka viņi vairs nedzīvo pasaulē, ko vada racionāli likumi, kurā Rietumu civilizācija ir tādas pasaules paraugs, ko atdarināt. Ja iepriekš valdīja tā dēvētā „klasiskā tradīcija”, tad tagad tiek pieņemts, ka visas civilizācijas ir vienlīdzīgas. Vairs nepastāv kritēriji, pēc kuriem noteikt civilizācijas autentiskumu.

Pret racionalitāti ir izveidojusies opozīcija. Tiek pieņemta jebkāda dialoga un apmaiņas forma, ko vada vēlēšanās būt vienmēr atvērtiem uz citu un uz atšķirīgo, un neuzticēties tiem, kas visiem spēkiem cenšas apliecināt savu identitāti. Tieši tāpēc nav viegli pieņemt kristietību, kura stādās priekšā kā patiesā reliģija.

Kardināls Martini atceras kādu jaunu cilvēku, kurš nesen viņam teicis: „Pirmkārt, nesakiet man, ka kristietība ir patiesa. Tas mani aizvaino un nobloķē. Pavisam cita lieta ir sacīt, ka kristietība ir skaista…” Skaistumam postmodernismā tiek dota lielāka priekšroka nekā patiesībai.

Kavējoties postmodernā laikmeta raksturojumā, kardināls atgādina, ka šai laikmetā tehnoloģijas vairs nekalpo cilvēkiem, bet kļūst par vidi, kuru daži izmanto, lai pasauli interpretētu pēc saviem ieskatiem un valdītu pār to pēc sava prāta. Vairs nepastāv lietu būtība, bet tikai lietu izmantošana saskaņā ar katra indivīda vēlmēm.

Šādā atmosfērā cilvēki neatsakās no grēka, bet daudz vieglāk atsakās no pestīšanas. Tiek apgalvots, ka „ikviens cilvēks ir vienlīdzīgs un vienreizējs”. Pastāv absolūtas tiesības savu vienreizīgumu apliecināt, arī tad, ja šis vienreizīgums ir amorāls. Vairs nepastāv ne grēks, ne piedošana, ne pestīšana, ne pašnoliegšanās. Dzīvi vairs nevar iedomāties kā upuri vai ciešanas.

Postmodernisma pēdējā īpašība ir vēlēšanās pieņemt kaut ko, kam būtu saistība ar centrālismu, vai ar gribu noteikt lietas no augšas, jeb hierarhiskā, vertikālā secībā. Šai domāšanas veidā visizteiktākais ir „anti-Romas” komplekss. No konteksta, kur valdīja rakstītais, vispārējais, un laika gaitā nemainīgais un nezūdošais, postmodernā sabiedrība ir pārgājusi uz tādu kontekstu, kur priekšroka tiek dota partikulārajam, vietējam un laika ziņā pārejošajam.

„Es nevēlos teikt, ka tas viss ir pilnīgi nepareizi,” uzsver kardināls Martini. Viņš norāda, ka ir nepieciešams veikt pamatīgu izšķirošanu, lai atšķirtu patieso no nepatiesā, aptuveno no precīzā, tendenci, vai modi no pārliecinošas deklarācijas. Kardināls piebilst, ka šī mentalitāte ir visur, it īpaši tur, kur atrodas jaunieši, un mūsdienu kristiešiem tas ir jāievēro.

Kardināls Martini vēlas teikt ko vairāk. Viņš ir pārliecināts, ka mūsdienu situācija ir labāka par to, kas pastāvēja iepriekš. Kristietībai ir pavērusies lielāka izdevība paust savu izaicinājuma, objektivitātes, reālisma, patiesas brīvības piedāvājuma raksturu un iepazīstināt ar ticību, kas ir saistīta ne tikai ar prāta, bet arī ar ķermeņa dzīvi. Tādā pasaulē, kādā šodien dzīvojam, vienmēr pārsteidzošā Dieva noslēpums iegūst lielāku skaistumu. Ticība bieži vien tiek izprasta kā risks un tieši tādēļ dažiem tā šķiet vēl jo pievilcīgāka. Traģisko eksistences uztveri nomaina laimīga galarezultāta vīzija. Kristietība šķiet skaistāka, cilvēkiem tuvāka un patiesāka par tīri evolucionāru skatījumu. Vissvētās Trīsvienības noslēpums kļūst par dzīves jēgas avotu un palīdz saprast cilvēka eksistences noslēpumu.

Tomēr, mācīt ticību mūsdienu pasaulē ir liels izaicinājums. Lai kristieši būtu tam gatavi, kardināls Martini aicina nopietni ievērot sekojošu attieksmi, kas ir nepieciešama saskarsmē ar mūsdienu cilvēkiem. Pirmkārt, viņš aicina nebūt pārsteigtiem par atšķirīgo. Nebaidīties no citādā un jaunā, bet uzlūkot to kā Dieva dāvanu. Kristiešiem ir jābūt spējīgiem pierādīt, ka viņi spēj klausīties citu stāstījumā par lietām, kas pilnīgi atšķiras no tā, kā mēs tās esam pieraduši uzlūkot. Uzklausot atšķirīgu viedokli, kristieši nedrīkst nosodīt runātāju. Tā vietā ir jācenšas saprast, ko viņš ir vēlējies pateikt. Ir jāiedziļinās teiktā dziļākajā būtībā. Mūsdienu jaunieši ir ļoti jūtīgi pret nosodošu attieksmi. Ja kristieši būs spējīgi uzklausīt viņus bez nosodījuma, tad jaunieši spēs atklāti pastāstīt par to, ko viņi patiesībā izjūt. Savukārt, tas, kurš viņus uzklausīs, spēs atšķirt patiesību no tā, kas tikai šķiet patiesība. Šai sakarā kardināls Martini atgādina apustuļa Pāvila vārdus no 1. vēstules tesaloniķiešiem: „Pārbaudiet visu! To, kas labs, paturiet! Izvairieties pat no ļaunuma ēnas! (1 Tes 5:21-22).

Otrkārt, dialogā ar mūsdienu pasauli, kardināls aicina nebaidīties no riska, jo Kristus ir teicis: „kas grib savu dzīvību glābt, tas to pazaudēs; bet kas savu dzīvību pazaudēs manis dēļ, tas to iegūs (Mt 16;25).

Trešais rekvizīts, kas ir nepieciešams mācot ticību postmodernajā laikmetā, ir draudzēties ar nabadzīgajiem, likt viņus savas dzīves centrā, jo viņi ir Jēzus draugi. Ir jāatceras, ka Jēzus pats sevi darīja par vienu no viņiem.

Ceturtkārt, kardināls Martini rosina nemitīgi spēcināt sevi ar Dieva Vārda klausīšanos un Euharistijas pieņemšanu. „Jo Dieva maize ir tā, kas nāk no debesīm un pasaulei dod dzīvību,” (Jņ 6:33) teikts Jāņa Evaņģēlijā.

Noslēdzot interviju ASV jezuītu žurnālam America, kardināls Martini uzsver lūgšanas, paškontroles, pazemības un klusuma lielo nozīmi kristiešu dzīvē, lai viņi spētu attīstīt sevī pozitīvu attieksmi, liecinot par savu ticību citiem. Vispirms par lūgšanu. Šeit kardināls atsaucas uz pāvesta Jāņa Pāvila II teikto, ka Dieva Vārds stiprina dzīvi un ikdienas gājumu, palīdz uzturēt vienotību ar citiem, rosina uz nemitīgu atjaunotni un uz radošu apustulisko darbību.

Runājot par paškontroli, Karlo Marija Martini norāda, ka apņēmīga nevajadzīgu vēlmju apkarošana dažreiz piešķir vairāk prieka, nekā nemitīga pakļaušanās šīm vēlmēm.

Klusums, savukārt, ir ļoti svarīgs, lai cilvēks spētu atpūsties no trokšņiem un katru dienu rastu vismaz pusstundu, bet ik nedēļu – pusi dienas, lai pārdomātu par sevi un iegrimtu sarunā ar Dievu.

Visbeidzot, pazemība ir vajadzīga, lai kristieši nedomātu, ka viņi vienīgie ir visu pasaules problēmu risinātāji. „Ir jāspēj atstāt vieta Svētā Gara darbībai, kurš darbojas daudz labāk un pamatīgāk par mums. Kristiešu uzdevums nav iedvest Svēto Garu citos, jo Svētais Gars pats ienāk tur, kur tas vēlas. Kristiešiem, drīzāk, ir jābūt jūtīgākiem pret Svētā Gara izpausmēm sevī,” mudina kardināls Karlo Marija Martini.

America, iš