Ļvovā notika m. Marijas Vieckas beatifikācijas svinības

Ļvovā 24. maijā altāru godā tika paaugstināta klostera māsa Marta Viecka. Beatifikācijas svinības, kas notika Bogdana Hmieļnicka vārdā nosauktajā pilsētas kultūras parkā, vadīja Vatikāna valsts sekretārs kard. Tarčisio Bertone. Tajās piedalījās aptuveni 10 tk. ticīgo. „Visās vietējās avīzēs un televīzijas programmās tiek plaši runāts gan par pašu beatifikāciju, gan par kard. Bertones pastorālo vizīti Ukrainā” – intervijā Vatikāna Radio teica pr. Marians Skovira. Kāds bija māsas Martas Vieckas ceļš uz svētumu?

Māsas Martas Vieckas dzīves ceļš bija īss. Nomira trīsdesmit gadu vecumā. Taču šī laika pietika, lai viņas dvēsele sasniegtu svētumu. Sekojot sv. Vincenta no Paolas piemēram, māsa Marta ar lielu mīlestību un pazemību apkopa slimos un kalpoja nabagiem. Jaunā svētīgā piedzima 1874. gada 12. janvārī Noviviecas ciematā, Kostiežinas apgabalā, turīgu zemnieku ģimenē. Marta Anna bija trešā trīspadsmit bērnu ģimenē. 1874. gada 18. janvārī saņēma Kristību. Mājās valdīja dziļi reliģiska atmosfēra.

Tolaik tika veikta tā sauktā kultūras revolūcija ar mērķi ģermanizēt visas tautas, kuras dzīvoja Prūsijas teritorijā. Viecku ģimenes māja, tāpat kā daudzas citas, bija ticības un patriotisma oāzes. Kopīga lūgšana, reliģiska satura grāmatu lasīšana un pārdomas par svētdienā dzirdēto sprediķi šajā ģimenē bija obligāts pienākums. Divu gadu vecumā Marta smagi saslima. Viņai draudēja nāve. Tikai pēc ilgas un dedzīgas lūgšanas uz Pjasečnas Dievmāti meitene pilnībā atveseļojās. Šīs notikums, kuru ģimene uzskatīja par brīnumu, spēcīgi ietekmēja Martas tālāko dzīvi. Viņa karsti mīlēja un visās vajadzībās vērsās pie Dievmātes. Savas dzīves nogalē svētīgā māsa atzina, ka Jaunava Marija nekad neko viņai nebija atteikusi.

Marta ar prieku palīdzēja mātei mājas pienākumos. Kaimiņi apbrīnoja viņas dievbījību, taisnīgo raksturu, labestību un dvēseles mieru, ko izjuta katrs cilvēks. 1886. gada 3. oktobrī Marta pieņēma Pirmo svēto komūniju. No tā laika viņas dzīves centrā bija euharistiskais Jēzus. Kad vien varēja, gāja uz 12 km attālo baznīcu, lai piedalītos Svētajā Misē. Arī mājās bieži lūdzās. Sakarā ar mātes ilgo slimību, Marta uzņēmās rūpes par jaunākajiem brāļiem un māsām.

16 gadu vecumā meitene nolēma iestāties Žēlsirdīgo māsu klosterī Helmnā. Taču saņēma noraidījumu, jo esot pārāk jauna. Ir jāgaida vismaz divi gadi. Sasniegusi 18 gadu vecumu, Marta devās uz Krakovu, kur tika uzņemta Žēlsirdīgo māsu klosterī. 1892. gada 26. aprīlī uzsāka postulātu, bet pēc pāris mēnešiem arī nākamo formācijas posmu – noviciātu. Tur astoņus mēnešus viņa iepazina Želsirdības māsu harismu. 1893. gada 21. aprīlī, saņēmusi māsu habitu, Marta devās uz savu pirmo darba vietu – Ļvovas slimnīcu. Tur visi viņu dēvēja par žēlsirdības eņģeli. Pēc pusotra gada priekšniecība Martu nosūtīja uz slimnīcu Podhajcā. Piecus gadus ar apbrīnojamu labestību apkopa slimniekus. 1897. gada 15 augustā māsa Marta salika pirmos svētsolījumus, veltot pilnībā savu dzīvi Dievam.

Divus gadus vēlāk jaunā svētīgā ieradās Bohnas māsu kopienā, kur nācās pārdzīvot arī smagus un nepatīkamus brīžus. Kāds naida un skaudības pilns vīrietis sāka apkārt sludināt, ka māsa Marta ir mātes cerībās no pacienta – studenta, vietējās draudzes prāvesta radinieka. Viņa pacietīgi nesa apmelojumu, baumu un apsmiekla nastu. Tikai kopienas priekšnieces mātes Marijas Hablo stingrās nostājas dēļ māsa Marta Viecka palika Bohnā, turpinot veikt savus pienākumus ar tādu pašu labestību un mīlestību kā līdz tam. Visās grūtībās viņa steidzās pie Vissvētākās Jaunavas Marijas.

Vēlāk māsa Marta tika nosūtīta darbam Sņiatinas slimnīcā. Arī šeit cilvēki steidzās pie pazemīgās māsas, lūdzot padomu un mierinājumu. Viņa bija atvērta visiem un ar mīlestību kalpoja visiem. Māsa Marta mīlēja savu aicinājumu un izstaroja dvēseles mieru un prieku, veicot savus ikdienas pienākumus slimnīcā. Daudzi viņu atceras kā vienmēr smaidošu, pacietīgu un neparasti labsirdīgu cilvēku, kurš ar savu klatbūtni dāvāja mierinājumu. Māsa Marta centās atrast laiku, lai mācītu slimniekiem ticības patiesības, sagatavotu tos sakramentu pieņemšanai, kopīgi lūgtos. Bija brīži, kad slimnīcas kapelā ieradās aptuveni 40 slimnieku, lai varētu kopā ar māsu Martu piedalīties Krustaceļa lūgšanā. Viņai piemita neparastas spējas vienot cilvēku sirdis ar Dievu. Viņas nodaļā neviens nenomira bez svētajiem sakramentiem. Dažreiz pat ebreji lūdza sagatavot viņus kristībai. Māsai Martai ikviens cietošais cilvēks bija nozīmīgs, un nebija svarīgi, vai tas bija polis, ukrainis, ebrejs, pareizticīgais vai katolis. Visiem kalpoja ar mīlestību. Garīgo spēku smēla ikdienas lūgšanā.

Inficējusies ar tīfu, māsa Marta Viecka nomira 1904. gada 30. maijā. Daudzi bija pārliecināti, ka viņa nomira svētuma slavā. Uz māsas Martas kapa līdz pat šodienai vienmēr kāds noliek svaigus ziedus.

sk/rv/kai