Vācija: jaunā svētīgā m. Margerita Fleša

Vācijas pilsētā Trīrā svētdien notika klostera māsas Margeritas Rozas Flešas beatifikācijas svinības. Eņģeļu Dievmātes franciskāņu misionāru māsu kopienas dibinātāja nomira 1906. gadā Valdbreibahā. Svinības vadīja Ķelnes arhibīskaps kard. Joahims Meisners.

Margerita Fleša piedzima 1826. gada 24. februārī, Šēnštatē, Vācijā. Jau bērnībā piedzīvoja ciešanas, jo pāragri mūžībā aizgāja viņas māte, savukārt, tēvs otrreiz apprecēja un pārveda mājās smaga rakstura sievieti. Margerita prata saglabāt mieru. Pēc tēva nāves, 19 gadu vecumā, viņai nācās kļūt par ģimenes galvu, rūpēties par jaunākajiem brāļiem un māsām un uzturēt mājās kārtību. Nemitīgā lūgšanā dzīvināta ticība atvēra viņas sirdi aizvien plašāk un mudināja apveltīt ar mīlestību arī tos cilvēkus, kuri atradās ārpus ģimenes: nabagus, bāreņus un vecos ļaudis. Margerita sajuta aicinājumu uz Dievam veltītu dzīvi. 1851. gadā, Visu Svēto dienā, viņa pārcēlās dzīvot kādā nabadzīgā cellē, kas atradās pie Svētā Krusta svētnīcas, Valdbreitbahā. Meitenes svētā dzīve nepalika nepamanīta. Margeritai pievienojās citas sievietes, kuras vēlējās sevi nesavtīgi veltīt kalpošanai Dievam un tuvākajiem. Izveidojās jauna kongregācija, ko 1863. gada 13. martā atzina Trīras bīskaps. Tā ieguva nosaukumu: Eņģeļu Dievmātes franciskāņu misionāru māsas.

Mātes Rozas Flešas harizma balstās uz franciskāņu garīgumu. Sv. Franciska tēls viņu dziļi iespaidoja jau bērnībā. Dieva mīlestības uguns stari izurbās cauri pazemīgā kalpa Franciska ķermeņa daļām, atstājot tajās redzamas zīmes – stigmātus. Tā pati Dieva mīlestības uguns pildīja arī mātes Rozas sirdi. Pār viņas kopienu Dievs izlēja bagātīgas žēlastības, dāvājot daudz aicinājumu. Māsas veica žēlsirdības darbus, kalpoja izglītības un slimnieku aprūpes laukā. Visspilgtāk viņu nesavtīgā atdeve atklājās kara laikā, 1870. gadā, kad, riskējot ar savu dzīvību, māsas ar savu dibinātāju priekšgalā, steidzās aprūpēt ievainotos un mirstošos. Divpadsmit no viņām atdeva savu dzīvību, bet māte Marija Roza tika ievainota. Pēc kara viņai tika piešķirts visaugstākais pagodinājums – tā saucamais, „Verdienstkreuz”.

Par izcilo veikumu māte Roza saņēma no laicīgās varas krustu kā pagodinājumu. Taču arī Kungs vēlējās viņai dot savu krustu, lai pārbaudītu viņas ticību un mīlestību. Nācās piedzīvot pazemojumu, pie tam, bez jebkāda iemesla, no pašas dibinātās kongregācijas jaunās ģenerālpriekšnieces. Roza tika izsūtīta uz vistālāko un visnomaļāko māju. Sekoja 28 pazemojumu pilni gadi, ko māte Roza pieņēma pilnīgā paklausībā un piedošanā. 1906. gada 25. martā viņa pārkāpa mūžības slieksni.

Kādu vēstījumu jaunā svētīgā ir atstājusi mūsdienu cilvēkam? Viņas dzīvi var raksturot ar vārdiem no Evaņģēlija: „Ja kviešu grauds, iekritis zemē, nemirst, tas paliek viens, bet ja mirst, nes daudz augļu”. Svētīgā Margerita Fleša mums māca, ka sekot Jēzum nozīmē dzīvot pazemībā, paklausībā un nesavtīgā kalpošanā.

je, sk/rv