ASV un Svētais Krēsls. Attiecību hronoloģija

Ielūkosimies vairākos gadskaitļos, kas ir būtiski Amerikas Savienoto Valstu politiskajā un Baznīcas vēsturē, kā arī ASV un Svētā Krēsla diplomātiskajās attiecībās.

1776. gada 4. jūlijā, pēc tā dēvētās „amerikāņu revolūcijas”, tika pasludināta ASV neatkarība. Tas ir oficiālais Amerikas Savienoto Valstu dzimšanas datums.

1784. gada 4. jūnijā jezuīts Džons Kerols, Bendžamina Franklina draugs, kļuva par sava veida „apustulisko prefektu” Amerikas Savienotajās Valstīs. Tiesa, viņa toreizējais tituls bija „trīspadsmit valstu misijas pārvaldnieks”.

1784. gada 26. novembrī tika izveidota ASV „prefektūra”. Tā bija pirmā ekleziālā teritorija ASV.

1785. gadā, saskaņā ar jau minētā Džona Kerola vēstules datiem, katoļticīgo skaits ASV bija 1,1% no divarpus miljoni lielā iedzīvotāju skaita. Jāpiebilst, ka saskaņā ar 2006. gada Pontifikālās gadagrāmatas datiem, katoļticīgie ASV sastādīja 22,6%, jeb 66 miljonus 893 tūkstošus no 296 miljoni 410 tūkstoši lielā iedzīvotāju skaita. Savukārt, pēc visjaunākajiem statistikas datiem, kas rodami Internetā (www.census.gov), Amerikas Savienotajās Valstīs dzīvo jau 303 miljoni iedzīvotāju.

1788. gadā Parīzē pāvesta emisārs, apustuliskais nuncijs Francijā, kardināls Džuzepe Marija Doria Pamfili tikās ar Bendžaminu Franklinu, kas toreiz veica prezidenta Džordža Vašingtona pilnvarotā vēstnieka pienākumus (vēlāk, 1789. gadā, Franklins tika ievēlēts par ASV prezidentu). Sarunās Parīzē tika skarts jautājums par to, vai Džordžs Vašingtons būtu ar mieru, ka pāvests nominētu bīskapu jaunajās Valstīs. Atbilde pienāca vēlāk un tā bija pozitīva. Ģenerālis Džordžs Vašingtons paziņoja, ka ASV ir dzimušas arī tāpēc, lai aizstāvētu reliģisko brīvību. Pirms tam prezidents bija konsultējies ar Kongresu, kurš atbildēja, ka „nesaskata nekādus šķēršļus garīga rakstura nominācijas piešķiršanā.”

1789. gada 6. novembrī ASV prefektūra tika paaugstināta diecēzes statusā un nosaukta par Baltimoras diecēzi. Pāvests nominēja jezuītu Džonu Kerolu par tās pirmo bīskapu.

1793. gada 25. maijā bīskaps Džons Kerols iesvētīja pirmo priesteri, Francijā dzimušo Stefanu Teodoru Badinu.

1797. gadā, Džordža Vašingtona sekotāja, prezidenta Džona Adamsa laikā tika nodibinātas pirmās konsulārās attiecības starp ASV un Pontifikālo Valsti. Šīs attiecības turpinājās līdz 1870. gadam. Šai laikā tika nodibinātas arī atsevišķas attiecības ar pāvestu kā Pontifikālās valsts galvu. Šī dubultā pārstāvība ilga 19 gadus. Pirmajā gadījumā attiecības skāra ekonomisko un komerciālo jomu, jo īpaši tirdzniecības kravu apgrozījumu Vidusjūras krastos pie Itālijas. Otrajā gadījumā attiecībām bija reliģisks raksturs.

1808. gadā pāvests Pijs VII paaugstināja bīskapu Džonu Kerolu par Baltimoras arhibīskapu.

1814. gada 7. augustā tas pats pāvests ar bullas Sollicitudo omnium Ecclesiarum starpniecību no jauna apstiprināja Jēzus Sadraudzību, ko 1773. gada 21. jūlijā bija izklīdinājis pāvests Klements XIV. Jēzus Sadraudzības izklīdināšana bija smags trieciens jaunajai ASV Baznīcai, kur jezuītu misionāriem piederēja galvenā loma.

1834. gadā pāvests Gregors XVI reorganizēja Baltimoras diecēzi.

1849. gadā pāvests Pijs IX, atrodoties Gaetā kopā ar Divu Sicīliju valdniekiem, karali Ferdinandu II un hercogieni Mariju Terēzi Izabellu no Austrijas, bija viesi uz ASV kara fregates, kur tikās ar konsulu Džonu Rauenu Junioru un kapteini Džonu Gvinnu. Pāvests uz kuģa pavadīja trīs stundas, tiekoties ar jūrniekiem, dāvinot rožukroņus apkalpes katoļticīgajiem un dodot tiem savu svētību.

1850. gadā ar dokumentu „Prerogative of Place” Baltimoras arhidiecēzei tika piešķirtas goda primāts attiecībā pret citām ASV diecēzēm.

1850. gadā katoļticīgo skaits ASV bija sasniedzis vienu miljonu. Iedzīvotāju skaits toreiz bija 23 miljoni 192 tūkstoši.

1853. gadā apustuliskais nuncijs Brazīlijā Gaetano Bedini nespējot ierasties Brazīlijā tur izplatību guvušās epidēmijas dēļ, bija spiests mainīt kursu un izcelties Ņujorkā. ASV viņš palika apmēram pusgadu. Viņš tikās ar prezidentu Franklinu Pīrsu un Valsts sekretāru Viljamu Mārsiju. Nuncijs Bedini saskārās ar asiem uzbrukumiem no dažu protestantu, itāļu ieceļotāju, tai skaitā arī katoļu uzbrukumiem. Atgriezies Romā, Gaetano Bedini Džanikolo kalnā nodibināja pazīstamo Ziemeļamerikas kolēģiju, kas darbojas joprojām.

1863. gadā, ASV pilsoņu kara laikā starp Ziemeļu un Dienvidu pavalstīm, pāvests Pijs IX ar vēstules starpniecību vērsās pie Ņujorkas un Jaunorleānas bīskapiem, aicinot saglabāt neitralitāti un aprūpēt visus bez izņēmuma. Pirmais un vienīgais Konfederātu (dienvidu štatu) prezidents Džefersons Deiviss atbildes vēstulē pāvestam izteica pateicību. Pāvests Pijs IX vēlreiz uzrakstīja vēstuli Deivisam, kurā nosūtīja nelielu svētbildi ar Evaņģēlija fragmentu. Tūlīt pēc tam ASV ziemeļos izcēlās polemika, kurā pāvests tika apvainots „dienvidu štatu vergturu un šķeltnieku” atbalstīšanā.

1865. gadā tika nogalināts prezidents Ābrahams Linkolns. ASV pilsonis Džons Surats, pēc viņa lūguma, tika pieņemts pāvesta apsardzes vienībā, taču Pontifikālā valsts nezināja, ka Surats Amerikas Savienotajās Valstīs tika apsūdzēts par dalību prezidenta nogalināšanā. Tiesa, vēlāk, procesa laikā, Surats tika apsūdzēts tikai prezidenta nolaupīšanas plānā, kas bija izgāzies. Pēc diviem procesiem, viņš tika atbrīvots. Vatikāns Suratu nodeva ASV autoritātēm.

1867. gadā ASV Senāts slēdza ASV pārstāvniecību Vatikānā. Attiecības gan netika izbeigtas, taču ASV nolēma nepiešķirt finansējumu misijām. Šī lēmuma mērķis īstenībā bija politiski ievainot prezidentu Endrjū Džonsonu.

1875. gada 15. martā pāvests Pijs IX iecēla pirmo kardinālu no ASV. Šis tituls tika piešķirts Ņujorkas arhibīskapam Džonam Makkloskijam.

1878. gadā iedzīvotāju skaits ASV bija sasniedzis 50 miljonus, savukārt katoļu skaits 6 miljonus.

1885. gadā Vašingtona obeliska celtniecības laiks saistījās arī ar cīņām pret katoļiem. Obeliska celtniecības darbi tika apturēti, jo bija nozagts svarīgs marmora gabals. Vēlāk noskaidrojās, ka šo marmora gabalu bija uzdāvinājis pāvests Pijs IX, un ka zādzību bija sarīkojusi antiklerikālā grupa „Know-Nothings”. Šī grupa piederēja ksenofobiskai un antikatoliskai partijai „Nativist American Party”. Marmora gabals tika nolaupīts un iemests Potomakas upē kā protesta izpausme pret pāvestu.

1886. gada 7. jūnijā pāvests Leons XIII par kardinālu iecēla Džeimsu Gibonsu.

1889. gadā monsinjors Frančesko Satolli tika nominēts par pāvesta speciālo sūtni 100 gadu svinībās, kopš Baltimoras ekleziālās hierarhijas izveides. Sūtnis piedalījās arī Amerikas Katoļu universitātes atklāšanas svinībās.

1893. gadā pāvests nominēja jau minēto Frančesko Satolli par pirmo apustulisko delegātu Amerikas Savienotajās Valstīs.

1919. gada 9. janvārī Vudrovs Vilsons ieradās vizītē Vatikānā un tikās ar pāvestu Benediktu XV. Vilsons bija pirmais ASV prezidents, kurš apmeklēja Vatikānu.

1928. gadā ASV prezidenta vēlēšanās kandidēja Demokrātiskās partijas loceklis, Ņujorkas štata katoļticīgais gubernators Als Smits. Viņš saņēma daudzus apvainojumus par to, ka atbalsta pāvestu. Šodien tiek uzskatīts, ka tieši šie aizspriedumi bija šķērslis Ala Smita ievēlēšanā.

1935. gadā Amerikas Savienotajās Valstīs saasinājās tā dēvētā „radio-priestera” lieta. Čārlzs Edvards Kaflins, kuram pieder iecere par „radiofoniskās draudzes” izveidi, vispirms bija dedzīgs prezidenta Rūzvelta atbalstītājs, taču vēlāk kļuva par vienu no viņa niknākajiem pretiniekiem, uzbrūkot Rūzveltam savos radio raidījumos. Gadiem ilgi tēvs Kaflins radīja nopietnas problēmas Baznīcas un valsts attiecībās, līdz bīskaps viņam lika attālināties no politikas.

1936. gadā prezidents Franklins Rūzvelts tikās ar Vatikāna valsts sekretāru Eugenio Pačelli (nākamo pāvestu Piju XII).

1939. gadā prezidents Rūzvelts nominēja Džozefu Kenediju par savu speciālo sūtni pāvesta Pija XII kronēšanas svinībās, kas notika 12. martā.

1940. gadā prezidents Franklins Delano Rūzvelts nominēja Maironu Teiloru par pirmo ASV pārstāvi pie Svētā Krēsla.

1946. gadā pāvests Pijs XII iecēla Ņujorkas arhibīskapu Franci Spelmanu kardinālā kārtā.

1959. gada 5. decembrī vizītē Vatikānā ieradās ASV prezidents Dvaits Eizenhauers, kur viņš tikās ar pāvestu Jāni XXIII.

1961. gadā, pretēji gaidītajam, ASV prezidents Džons Kenedijs nenosūtīja nevienu pārstāvi uz pāvesta Jāņa XXIII kronēšanas trešās gadskārtas un viņa 80. dzimšanas dienas svinībām. Neviens nepārstāvēja Amerikas Savienotās Valstis arī Vatikāna II koncila atklāšanā 1962. gada 11. oktobrī.

1963. gada 1. jūlijā pāvests Pāvils VI pieņēma audiencē ASV prezidentu Džonu Kenediju.

1965. gada oktobrī notika pāvesta Pāvila VI trešais ārzemju ceļojums. Tas veda uz Amerikas Savienotajām Valstīm, kur pāvests apmeklēja ANO mītni Ņujorkā.

1967. gada 23. decembrī pāvests Pāvils VI pieņēma audiencē prezidentu Lindonu Džonsonu, kurš šai amatā nomainīja nogalināto Džonu Kenediju.

1969. gada 2. martā sekoja prezidenta Ričarda Niksona pirmā vizīte Vatikānā.

1970. gada 28. septembrī Niksons Vatikānā ieradās otrreiz.

1976. gadā prezidents Džimijs Kārters nominēja Deividu Valtersu par savu speciālo sūtni pie Svētā Krēsla.

1979. gada 6. oktobrī prezidents Kārters pieņēma audiencē pāvestu Jāni Pāvilu II. Tā bija pirmā un pagaidām vienīgā reize, kad pāvests tika pieņemts Baltajā namā. Pēc dažām dienām, šī gada 16. aprīlī audiencē ASV prezidenta pilī tiek paredzēts pieņemt pāvestu Benediktu XVI.

1980. gadā pāvests Jānis Pāvils II, savukārt, pieņēma audiencē prezidentu Džimiju Kārteru.

1981. gada februārī notika pāvesta Jāņa Pāvila II ārzemju ceļojums uz ASV teritoriju Guamu Klusā okeāna rietumos un Enkoridžu Aļaskas pavalstī.

1982. gadā Jānis Pāvils II pieņēma audiencē prezidentu Ronaldu Reiganu.

1983. gada septembrī tika atklāta ASV vēstniecība pie Svētā Krēsla.

1984. gada 2. maijā pāvests Jānis Pāvils II apmeklēja Feirbenksas pilsētu Aļaskas pavalstī.

1984. gada 26. martā pāvests Jānis Pāvils II nominēja arhibīskapu Pio Lagi par pirmo apustulisko nunciju Amerikas Savienotajās Valstīs.

1987. gada 6. jūnijā pāvests Jānis Pāvils II pieņēma audiencē ASV prezidentu Ronaldu Reiganu, kurš Vatikānu apmeklēja otro reizi.

1987. gada septembrī pāvests Jānis Pāvils II devās apustuliskajā ceļojumā uz ASV, kur apmeklēja Maiami, Kolumbiju, Jaunorleānu, Sanantonio, Fēniksu, Losandželosu, Montereju, Karmelu, Sanfrancisko un Detroitu.

1989. gada 27. maijā pāvests Jānis Pāvils II pieņēma audiencē prezidentu Džordžu Bušu senioru.

1991. gada 8. novembrī notika pāvesta un Džordža Buša seniora otrā tikšanās.

1993. gada augustā pāvests Jānis Pāvils II apmeklēja Denveru.

1994. gada 2. jūnijā Jānis Pāvils II pieņēma audiencē ASV prezidentu Bilu Klintonu.

1995. gada oktobrī pāvests Jānis Pāvils II veica kārtējo ceļojumu uz ASV, kur uzstājās ANO mītnē Ņujorkā un apmeklēja arī Ņūarku, Jonkersu un Baltimoru.

1999. gada janvārī pāvests apmeklēja Sentluisu.

2001. gada 23. jūlijā Jānis Pāvils II audiencē Kastelgandolfo pieņēma pašreizējo ASV prezidentu Džordžu Bušu junioru.

2002. gada 28. maijā pāvests Jānis Pāvils II otrreiz pieņēma audiencē pašreizējo ASV prezidentu Džordžu Bušu. Tikšanās notika Vatikānā.

2004. gada 4. jūnijā pāvests un ASV prezidents Džordžs Bušs tikās trešo reizi. Prezidents Bušs pasniedza Jānim Pāvilam II visaugstāko ASV apbalvojumu – „Brīvības medaļu”.

2005. gadā ASV iedzīvotāju skaits bija 296 miljoni 410 tūkstoši. Katoļticīgo skaits – 66 miljoni 893 tūkstoši, jeb 22,6%.

2007. gada 9. jūnijā ASV prezidents Džordžs Bušs atkal ieradās vizītē Vatikānā, šoreiz tiekoties ar pāvestu Benediktu XVI.

Šī gada 29. februārī pāvests Benedikts XVI pieņēma jaunās ASV vēstnieces Mērijas Annas Glendones akreditācijas vēstuli.

iš