Baznīcas lūgšanu nodomi aprīlim

Lai kristieši, atrazdamies arī grūtās un sarežģītās mūsdienu sabiedrības situācijās, nepagurst ar savu dzīvi liecināt, ka Kristus Augšāmcelšanās ir cerības un miera avots - tāds ir lūgšanu vispārējais nodoms aprīļa mēnesim.

Tā plašākam izklāstam, Baznīca piedāvā ieskatu Benedikta XVI, 2006. gadā, Veronā, teiktajā uzrunā Itālijas Baznīcas IV Nacionālā kongresa dalībniekiem. Pāvests atgādināja, ka Jēzus augšāmcelšanās ir visgrandiozākā „pārmaiņa” kāda jebkad notikusi, ieeja pilnīgi jaunā dimensijā, kas pavisam reāli skar arī mūs, visu cilvēci un pasauli. Tāpēc tas ir kristīgās vēsts centrālais notikums. Runa ir par pestīšanas lielo noslēpumu. Šī noslēpuma spožā zīme ir mīlestība. Lai varētu tam tuvoties un kaut cik to saprastu, cilvēkam jāpieņem mīlestības loģika. Jēzus ceļas augšā no miroņiem, jo savā būtībā ir vienots ar Dievu, kurš ir Mīlestība, un Mīlestība ir stiprāka par nāvi. Jēzus ir Dzīvība, kas pastāv mūžam, līdz ar to, varēja atdot pats savu dzīvību, darot mūs brīvus. Viņa augšāmcelšanās bija kā gaismas un mīlestības „eksplozija”, kas pārrāva grēka un nāves važas. Kristus mūsu dzīvei pavēra jaunus horizontus. Pasaule tiek nemitīgi pārveidota. Cilvēka dzīve Baznīcā tiek pārveidota caur ticību un kristības sakramentu. „Dzīvoju vairs ne es, bet Kristus dzīvo manī”, raksta apustulis Pāvils. Tiek pārveidota cilvēka identitāte. Viņa „es” tiek pārveidots, attīrīts, atbrīvots no noslēgtības. Kristietis ir kļuvis par jaunu radību Kristū un ir aicināts pārveidot arī pasauli. Viņš ir aicināts liecināt par augšāmcēlušos Kristu, līdz ar to – būt par prieka un cerības sējēju.

Daudzveidīgajā liecībā, ko kristietis sniedz, jāparādās tam pilnīgajam „jā”, ko Dievs izteica cilvēkam savā Dēlā Jēzū. Benedikts XVI parāda, kādā veidā ticība ir prieka avots pasaulei. Kristietība ir atvērta visam, kas ir labs, taisnīgs, patiess un tīrs dažādās kultūrās, un, kas iepriecina un stiprina mūsu dzīvi. Kristus sekotāji atzīst un pieņem mūsdienu patiesās vērtības. To vidū var minēt, piemēram, zinātnes un tehnikas progresu. Taču kristietis apzinās arī cilvēciskās dabas trauslumu un, līdz ar to, zināmo risku. Tādēļ evaņģelizācijas darbs nenozīmē vienkāršu pielāgošanos kultūrām; šis darbs vienlaikus ietver sevī attīrīšanu, drosmi reizēm pateikt „nē”, lai ļautu notikt patiesam progresam, kas palīdzētu cilvēkam nobriest un kļūt par „jaunu radību”.

Savukārt, misiju nodomā šajā mēnesī Baznīca lūdzas: Lai jauno ekleziālo kopienu nākamie priesteri iegūtu aizvien labāku garīgo un kultūras formāciju savu tautu un visas pasaules evaņģelizācijai.

Viens no Baznīcas galvenajiem uzdevumiem mūsdienās ir Evaņģēlija inkulturācija un atklāts dialogs ar visiem cilvēkiem, lai tādējādi veidotu aizvien brālīgāku sabiedrību – tā kāda semināra laikā norādīja Benedikts XVI. Šī veikuma panākumi un augļi būs atkarīgi no garīgo ganu mīlestības uz Kristu. „Mūsdienu cilvēks labprātāk ieklausās lieciniekos nekā mācītājos vai, ja viņš ieklausās mācītājos, tad tādēļ, ka tie ir liecinieki”, savā laikā sacīja Jānis Pāvils. Tādēļ garīgie gani ir aicināti vislielāko vērību piegriezt lūgšanai un centieniem pēc personīgā svētuma. Baznīcas vadītāji – bīskapi ir aicināti rūpēties par pastāvīgu savu priesteru un katehētu formāciju. No šīs formācijas ir atkarīga gan vietējo kopienu, gan visas Baznīcas nākotne – atgādināja Benedikts XVI.

je/rv