Benedikts XVI: atjaunot piederību Kristum!

Tiekoties ar svētceļniekiem trešdienas vispārējā audiencē, pāvests šoreiz kavējās pie Kristus augšāmcelšanās notikuma. Viņš teica, ka Baznīcā viss tiek uztverts, vadoties pēc šī lielā noslēpuma, kas ir izmainījis vēstures gaitu un kas aktualizējas katrā Svētajā Misē. Tomēr pastāv liturģiskais laiks, kurā šī kristīgās ticības centrālā realitāte savā doktrinālajā bagātībā un neizsmeļamajā vitalitātē tiek piedāvāta ticīgajiem intensīvākā veidā, lai to varētu atklāt aizvien vairāk un uzticīgāk. Tas ir Lieldienu laiks. Katru gadu „trīs svētās dienas”, kā tās sauc svētais Augustīns, Baznīca pavada lūgšanas un grēku nožēlas garā, atceroties Jēzus šīszemes dzīves pēdējo gājumu – Viņa notiesāšanu uz nāvi, uzkāpšanu Kalvārijā, nesot krustu uz saviem pleciem, Viņa upuri mūsu pestīšanas dēļ un Viņa guldīšanu kapā. Savukārt, „trešajā dienā” Baznīca atceras Viņa augšāmcelšanos. Tās ir Lieldienas, Jēzus pāriešana no nāves dzīvībā, līdz ar kuru piepildās senie pravietojumi. Visā Lieldienu laika liturģijā tiek izdziedāts prieks par Kristus augšāmcelšanos.

Pāvests aicināja ticīgos nemitīgi atjaunot savu piederību mirušajam un augšāmcēlušajam Kristum. „Viņa Lieldienas ir arī mūsu Lieldienas,” viņš teica, „jo augšāmcēlušajā Kristū mums ir dāvāta pārliecība par mūsu augšāmcelšanos. Ziņa par Viņa augšāmcelšanos no mirušajiem nenoveco un Jēzus vienmēr ir dzīvs, tāpat kā dzīvs ir Viņa Evaņģēlijs.”

Benedikts XVI atgādināja, ka jau svētais Augustīns bija atzinis, ka kristiešu ticība sakņojas Kristus augšāmcelšanās notikumā. Savukārt, Apustuļu darbos tiek skaidri norādīts, ka „Dievs visiem cilvēkiem ir devis drošu liecību par Jēzu, pieceldams Viņu no nāves” (17,31). Pāvests teica, ka ar Jēzus nāvi nepietika, lai pierādītu, ka Viņš patiešām bija Dieva Dēls, gaidītais Mesija. Kunga nāve parāda lielo mīlestību, ar kādu Viņš mūs ir mīlējis, atdodot pat dzīvību par mums. Tomēr, tikai Viņa augšāmcelšanās ir skaidrs pierādījums tam, ka Viņa apgalvojums ir patiesība, kas ir aktuāla visos laikos. Augšāmceļot, Tēvs Viņu ir pagodinājis.

Pāvests uzsvēra, ka ir svarīgi atgādināt šo mūsu ticības fundamentālo realitāti. Neraugoties uz to, ka tās vēsturiskā patiesība ir plaši dokumentēta, gan pagātnē, gan šodien netrūkst dažādu veidu, kādos tā tiek pakļauta šaubām, vai noliegta pavisam. Ja Baznīcā trūkst ticības Jēzus augšāmcelšanās noslēpumam, viss apstājas, turpretim sirds un prāta piederība šim noslēpumam maina dzīvi un apgaismo cilvēku un tautu eksistenci.

Pāvests turpināja: „Vēsts, ko nemitīgi klausāmies šais dienās, ir tieši šī: Jēzus ir augšāmcēlies, Viņš dzīvo un mēs varam Viņu satikt. Tāpat kā trešās dienas rītā Viņu satika sievietes, kuras bija devušās pie kapa. Tāpat kā Viņu satika mācekļi, pārsteigti par to, ko viņiem bija pastāstījušas sievietes. Tāpat kā Viņu satika daudzi citi liecinieki dienās, kas sekoja Viņa augšāmcelšanai. Arī pēc Uzkāpšanas debesīs, Jēzus ir turpinājis būt klātesošs savu draugu vidū, kā to bija apsolījis: „Lūk, es esmu ar jums visās dienās, līdz pat pasaules beigām” (Mt 28,20). Kungs ir ar mums, ar savu Baznīcu līdz pat laiku beigām. Svētā Gara apgaismoti, pirmatnējās Baznīcas locekļi atklāti un bez bailēm sāka sludināt Lieldienu vēsti. Šī vēsts, kas tika nodota no paaudzes paaudzē, ir sasniegusi mūs, un katru gadu ar aizvien jaunu spēku atskan Lieldienās.”

Benedikts XVI atgādināja, ka īpaši šai Lieldienu oktāvā liturģija mūs aicina personīgi satikt Augšāmcēlušo Jēzu un atzīt dzīvinošo darbību vēstures notikumos un mūsu ikdienas dzīvē. Savukārt, visa liturģiskā gada garumā Kungs iet kopā ar mums un skaidro mums Svētos Rakstus, liek saprast šo noslēpumu. Pāvests piebilda: „Tam ir jāļauj liesmot arī mūsu sirdīs, tā, lai varētu atvērties arī mūsu acis. Kungs ir ar mums un rāda mums patieso ceļu. Tāpat kā divi mācekļi atpazina Jēzu maizes laušanā, tāpat arī šodien, tieši maizes laušanā mēs atzīstam Viņa klātbūtni. Emmausas mācekļi Viņu atpazina un atcerējās brīžus, kurā Jēzus lauza maizi. Šī maizes laušana mums liek domāt par pirmo Euharistiju, kas tika svinēta Pēdējo Vakariņu kontekstā, kur Jēzus lauza maizi, tādējādi priekšsludinot savu nāvi un augšāmcelšanos, un dāvājot sevi mācekļiem. Jēzus lauž maizi arī ar mums un mūsu labā, Viņš ir klātesošs kopā ar mums Svētajā Euharistijā, Viņš dāvā pats sevi un atver mūsu sirdis. Svētajā Euharistijā, tiekoties ar Viņa Vārdu, arī mēs varam satikt un atpazīt Jēzu, šai divkāršajā Vārda un konsekrēto Maizes un Vīna mielastā. Tādā veidā katru svētdienu ticīgo kopiena no jauna izbauda Kunga Lieldienas un gūst no Pestītāja mīlestības un brālīgas kalpošanas mantojumu.”

iš