Lieldienu vigīlijas dievkalpojums sv. Pētera bazilikā
Sestdienas vakarā dievnamu zvani visā pasaulē ieskandināja Lieldienas. Arī Romā, svētā
Pētera bazilikā notika Lieldienu vigīlijas dievkalpojums, ko vadīja pāvests Benedikts
XVI. Viņš teica arī svētās Mises homīliju, atgādinot, ka Jēzus savas nāves un augšāmcelšanās
priekšvakarā izteica frāzi: „Es aizeju no jums un atkal atnāku” (Jņ 14,28).
Izskaidrojot šīs frāzes nozīmi, pāvests teica: „Nomirt, nozīmē aiziet. Taču Jēzus
gadījumā pastāv vienreizējs jaunums, kas ir izmainījis pasauli. Mūsu gadījumā, „aiziet”,
nozīmē aiziet definitīvi, bez atgriešanās. Taču Jēzus, aizejot, nāk. Līdz ar Viņa
aiziešanu ir iestājies pavisam jauns un lielāks Viņa klātbūtnes veids. Nomirstot,
Viņš ienāk Tēva mīlestībā. Viņa nāve ir mīlestības akts. Šī mīlestība ir nemirstīga.
Tāpēc Viņa aiziešana pārvēršas jaunā atnākšanā, tādā klātbūtnes formā, kas ir daudz
dziļāka par parastu klātbūtni. Jēzus klātbūtne nekad nebeidzas. Savā šīszemes dzīvē
Jēzus, tāpat kā mēs visi, bija saistīts ar ķermeniskās eksistences ārējiem apstākļiem.
Viņš bija saistīts ar noteiktu vietu un noteiktu laiku. Ķermenis mūsu eksistencei
uzliek ierobežojumus. Mēs nevaram vienlaikus atrasties divās dažādās vietās. Arī mūsu
laiks ir nolemts beigām. Starp „es” un „tu” pastāv mūris. Mīlestībā, protams, varam
ienākt otra eksistencē, tomēr paliek nepārejama atšķirtības barjera. Toties, Jēzus,
mīlestības pārveidots, ir brīvs no šādām barjerām un ierobežojumiem. Viņš spēj ienākt
ne tikai pa aizvērtām materiāla veida durvīm, bet arī pa iekšējām durvīm starp „es”
un „tu”, starp vakardienas un šodienas, kā arī pagātnes un nākotnes durvīm.”
Svētās
Mises homīlijā Benedikts XVI pakavējās pie Kristības sakramenta. Viņš teica, ka Kristībā
Jēzus ienāk cilvēku dzīvē caur viņu sirds durvīm. Viņš pieceļ mūs no nāves patiesai
dzīvībai. Kristībā Jēzus paņem mūs aiz rokas un ved caur vēstures vētrām.
Noslēdzot
homīliju, pāvests atgādināja, ka senajā Baznīcā bīskaps, vai priesteris aicināja ticīgos
pievērsties Kungam ar izsaucienu „Conversi ad Dominum”. Dzirdot šo izsaucienu,
senie kristieši pievērsa skatienu Austrumiem, no kurienes lec saule kā Kristus zīme.
Conversio nozīmē pievērst dvēseli Jēzum Kristum, dzīvajam Dievam, gaismai no
gaismas. Piemērojot izsaucienu Conversi ad Dominum mūsdienu apstākļiem, nozīmētu
novērst to no kļūdainiem virzieniem un pievērsties Tam, kurš ir Ceļš, Patiesība un
Dzīvība.