Kunga ciešanas mīlestības klusumā

Lielā Gavēņa pēdējās divās nedēļās Baznīca īpašā veidā pievērš savu skatu Kristus ciešanām. Tam ir trīs galvenie iemesli. Pirmais no tiem ir fakts, ka cilvēks cenšas izvairīties no ciešanām. Tomēr cilvēka dabai piemīt ciešanas savas pārejošās eksistences, savas ierobežotības un vājumu, sava mirstīguma dēļ. Tomēr daudzi nevēlas atzīt sevi par vienkāršiem mirstīgiem.

Cilvēks pielīdzina sevi Dievam. Un tieši šis ir pirmdzimtais grēks – būt kā Dievam: visuvarenam, pašpietiekamam, neapstrīdamam. No šī pirmdzimtā grēka izceļas ikviens ļaunums. Tieši tāpēc vieni cenšas noslēpties no citiem, jo nav kā Dievs, bet gan kaili. Tieši tāpēc rodas skaudība un naids, mēģinājumi pazemot otru, iznīcināt otru līdzīgi Kainam.

Lielajā Nedēļā Baznīca rāda mums ciešanu pārņemto Dievu, lai atklājam savu lielummāniju un vēlmi būt kā Viņš, un spējam atteikties. Šī lielummānija nenes sevī tikai jaunus grēkus, bet gan slimību. Tas, kurš nevēlas stāties pretī ciešanām paša eksistences labā, meklē ciešanu aizvietotājus. Tā, piemēram, Karls Gustavs Jungs raksturo neirozes, kā aizvietojumu cilvēka eksistences ciešanām. Tas, kurš vēlas vienmēr būt vislabākais un visdižākais, kurš vēlas būt visperfektākais, attīsta nemiera neirozi. Mūsdienās var novērot visdažādākos ciešanu aizstājējus. Kādu moka kuņģa sāpes, jo nevēlas samierināties, ka pasaule nefunkcionē pēc viņa prāta un šīs dusmas patur sevī. Citu piemeklē sirdslēkme, jo viņš bēg no sevis paša metoties kādā trakā nodarbē. Visi mēģinājumi bēgt no ciešanām atved pie jaunām ciešanām.

Lielās Nedēļas laikā mēs kontemplējam Jēzus ciešanas, lai izlīgtu paši ar sevi, un pieņemtu to, ka esam vāji un mirstīgi, citu nosodīti un atmesti, nolemti nāvei. Tas padara mūs cilvēcīgus un atbrīvo no dziļām iekšējām bailēm nebūt līdzīgiem Dievam, kā arī no aizstāj-ciešanām.

Otrs iemesls, kādēļ Baznīca nostājas Kristus ciešanu priekšā ir, lai mēs tajās atrastu sevi. Krustaceļā ejot līdzi Kungam, atklājam, ka katra apstāšanās ir atrodama arī mūsu dzīvē. Jēzus ciešanās arī mūsu ciešanas kļūst iespējamas; mums tās vairāk nav jāapspiež, vairs nav jātērē spēki, lai izskatītos stipri tad, kad patiesībā esam ļoti vāji. Vairs nav jāmeklē attaisnojumi, ja esam konfliktā paši ar sevi. Mums var būt problēmas, mēs varam būt slimi. Mums nav jābūt veseliem un normāliem par katru cenu. Jēzū mēs redzam vietu mūsu ciešanām Dieva priekšā.

Ir vēl viens iemesls, kas mudina Baznīcu svinēt Kristus ciešanu piemiņu. Tā parāda, ka savās ciešanās neesam vieni, bet gan Kristus pavadīti. Ciešanas saista ar Viņu. Cietējs bieži vien jūtas vientuļš, izslēgts no veselo loka, izolēts. Apkārtējie no viņa izvairās un arī pats ciešanu skartais nevēlas uzspiest sevi citiem, nevēlas kļūt par traucēkli. Kristus ciešanu piemiņa parāda, ka tas ir drošs ceļš, kā pietuvoties Kristum, ceļš uz satikšanos ar Viņu, būt pilnīgā vienībā ar Viņu. Kopība ar Kristu dod spēku izciest mūsu situāciju. Mums nav jājūtas izslēgtiem vai kritušiem mūsu ciešanu dēļ, bet gan jāizdzīvo tās, ticot, ka spējam ciest kopā ar Kristu, lai tiktu arī pārveidoti godībā kopā ar Viņu.

M. Volohovs