Naktī no 13. uz 14. martu mūžībā aizgāja Fokolāru kustības dibinātāja Klāra Ļubika.
Viņa nomira 88 gadu vecumā, savās mājās, Roka di Papa pilsētiņā, uz kurieni dienu
iepriekš bija atvesta, pēc pašas lūguma, no Romas Džemelli slimnīcas. Simtiem cilvēku
– draugi, radinieki, tuvākie un tālākie līdzstrādnieki, viņas garīgie bērni – 13.
martā visu dienu nāca pie Klāras, lai atvadītos un, blakus viņas istabai esošajai
kapelā, lūgtos. Pie Klāras istabas loga dziedāja jaunieši un viņa deva zīmi, ka dzird
tos. Dienā, kad Klāra iegāja mūžības mājokļos, Fokolāru kustība nemitējās saņemt līdzjūtības
telegrammas no reliģiskajiem un politiskajiem līderiem, akadēmiķiem un daudziem daudziem
cilvēkiem no visas pasaules.
Klāra Ļubika dzimusi 1920. gada 22. janvārī,
Trento, Itālijā. 1943. gada 7. decembrī nelielā kapucīnu baznīcā pateica pilnīgu „jā”
Dievam uz mūžu. Toreiz viņai bija tikai 23 gadi. Ar šo datumu saistās Fokolāru kustības
aizsākumi. Klāra nenogurstoši meklēja Patiesību, tiecās aizvien dziļāk iepazīt Dievu.
Bija ieguvusi skolotājas diplomu, iestājās filozofijas fakultātē Venēcijas universitātē.
Taču tā kā notika karš, studijas nācās pārtraukt. Jau 1939. gadā, kādu jauniešu rekolekciju
laikā, Klāra nojauta, ka viņas aicinājums būs Nācaretes ģimenes atveidošana, ka tas
Baznīcā būs jauns aicinājums un tam atbildēs ļoti daudz cilvēku. Pašas Klāras dēvētais
„dievišķais piedzīvojums” jeb aicinājuma īstenošanās iesākās laikā, kad cilvēci apņēma
kara izraisītais ciešanu vilnis. Dramatiskā pieredze palīdzēja saprast un nobriest
pārliecībai, ka sociālās revolūcijas vienīgais auglīgais un spēcīgākais avots ir dzīve
saskaņā ar Evaņģēliju. Fokolāru kustības mērķis ir vienības veicināšana cilvēcē. Sākot
ar 1952. gadu kustība izplatījās pa Eiropu un pēc 1959. gada – pa visu pasauli.
1964.
gadā Klāru pirmo reizi pieņēma audiencē pāvests Pāvils VI, kurš atzina, ka jaundibinātā
kustība ir dievišķs darbs. 1984. gadā kustības Starptautisko centru, kas atrodas Roka
di Papa, apmeklēja Jānis Pāvils II. Klāra Ļubika ir plaši pazīstama ne tikai kristiešu,
bet arī citām reliģijām piederīgo aprindās. Viņu vienoja ciešas personīgas draudzības
saites ar daudziem kristīgo Baznīcu un reliģiju līderiem. Uzstājusies ar referātiem
visdažādākajās konferencēs visā pasaulē. Viņa bija pirmā sieviete kristiete un laje,
kura 1981. gadā tika uzaicināta runāt par savu garīgo pieredzi 10 tūkstošu budistu
priekšā Tokijā. Uzrunājusi arī 3 tūsktošus lielu musulmaņu auditoriju Ņujorkā, kā
arī ebreju kopienu Buenosairesā, tādā veidā paverot jaunas ekumeniskā dialoga perspektīvas.
1998. gadā, Strasbūrā, Eiropas padome piešķīra viņai Cilvēktiesību prēmiju par lielo
ieguldījumu cilvēktiesību aizsardzībā. Klāras Ļubikas bēru ceremonija paredzēta otrdien,
18. martā, sv. Pāvila bazilikā, Romā.