Benedikts XVI: "Atgādināt par eksistences cēlajām vērtībām!"
Sestdien pāvests Benedikts XVI tikās ar Pontifikālās Kultūras padomes sanāksmes dalībniekiem,
kas bija ieradušies 50 cilvēku lielā sastāvā minētās padomes prezidenta, arhibīskapa
Džanfranko Ravazi vadībā. Kā jau informējām iepriekš, Pontifikālā kultūras padome
šais dienās ir sarīkojusi tikšanos, lai pārdomātu par tematu „Sekularizācijas izaicinājumi
Baznīcai un Baznīcā”. Atsaucoties uz šo tematu, pāvests teica, ka tas ir būtisks jautājums
cilvēces un Baznīcas nākotnei.
„Sekularizācija, kas bieži vien pārvēršas sekulārismā,
tādējādi atmetot sekularitātes pozitīvos uzstādījumus, smagiem pārbaudījumiem pakļauj
ticīgo un Baznīcas ganu dzīvi,” norādīja pāvests. Turpinot, viņš piebilda, ka šodien
notiek savstarpēja kultūru atvērtība, un ka tas ir jāuztver kā labvēlīga augsne dialogam
starp cilvēkiem, kas tiecas pēc patiesa humānisma. Sekularizācija, kas dažādās kultūrās
parādās kā pasaules kārtība, kurā nav atsauksmes uz Transcendento, ielaužas katrā
ikdienas dzīves aspektā un attīsta mentalitāti, saskaņā ar kuru Dievs daļēji vai pavisam
nepastāv cilvēka eksistencē un apziņā. Benedikts XVI turpināja:
„Šāda sekularizācija
ir ne tikai ārējie draudi ticīgajiem, bet jau ilgāku laiku izpaužas pašas Baznīcas
iekšienē. Tā dziļi pārveido kristīgo ticību un līdz ar to arī dzīves stilu un ikdienas
izturēšanos. Kristieši dzīvo pasaulē un viņus bieži vien iespaido un saviem nosacījumiem
pakļauj tāda kultūra, kurā dominē pretrunīgi paraugi un impulsi, un kurā praktiski
tiek noliegts Dievs. Pēc Dieva vairs nav vajadzības, par Viņu vairs nav ne jādomā,
nedz arī jāatgriežas pie Viņa. Bez tam, vadošā hedoniskā un konsumiskā mentalitāte
veicina gan ticīgo, gan Baznīcas ganu ieslīgšanu virspusējībā un egocentrismā, kas
iedragā Baznīcas dzīvi.”
Pāvests atgādināja, ka aizvadītajos gadu desmitos
daudzu intelektuāļu pasludinātā „Dieva nāve” dod vietu sterilam indivīda kultam. Šādā
kultūras kontekstā pastāv risks ieslīgt garīgajā atrofijā un sirds tukšumā, ko nereti
raksturo reliģiskās piederības surogātformas un vājš garīgums. Turpinot, Benedikts
XVI uzsvēra:
„Tas atklāj, cik steidzami ir jāreaģē uz līdzīgām tendencēm, atgādinot
par eksistences cēlajām vērtībām, kas piešķir jēgu dzīvei un var apmierināt cilvēka
sirds centienus pēc laimes, kuru veido cilvēka cieņa un viņa brīvība, vienlīdzība
ar visiem cilvēkiem, dzīves un nāves jēga, un tas, kas ikvienu gaida pēc tam, kad
ir noslēgusies šīszemes dzīve.”
Benedikts XVI atgādināja, ka vadoties no šīs
perspektīvas un apzinoties straujās un radikālās pārmaiņas sabiedrībā, Dieva kalps
Jānis Pāvils II aicināja Baznīcu tikties ar cilvēku viņa kultūras augsnē, lai sludinātu
Evaņģēlija vērtības. Tieši tāpēc viņš izveidoja Pontifikālo Kultūras padomi. „Pāvesta
Jāņa Pāvila II intelektuālais jūtīgums un pastorālā gādība lika viņam izcelt faktu,
ka industriālā revolūcija un zinātnes atklājumi ir ļāvuši atbildēt uz jautājumiem,
uz kuriem pirms tam daļēji atbildēja tikai reliģija. Rezultātā mūsdienu cilvēkam šķiet,
ka viņam vairs neviens nav vajadzīgs, lai saprastu, izskaidrotu un valdītu pār universu.
Viņš jūtas visa centrs un visa mērs,” teica pašreizējais pāvests.
Turpinot
uzrunu, Svētais tēvs norādīja, ka globalizācija ar jauno tehnoloģiju un informātikas
starpniecību pēdējā laikā visās kultūrās ir izplatījusi daudzas materiālistiskās un
individuālistiskās Rietumu pasaules sastāvdaļas. Bieži vien formulējums Etsi Deus
non daretur – „it kā Dieva nebūtu”, kļūst par dzīvesveidu, kas izriet no prāta
„augstprātības”. Prāta gaisma, ko izcēla, bet patiesībā nabadzīgāku vērta Apgaismība,
aizvieto ticības un Dieva gaismu. Tāpēc Baznīcas misiju gaida lieli izaicinājumi.
Šai ziņā par nozīmīgu pāvests atzina Pontifikālās Kultūras padomes darbu, kas ir veltīts
dialoga veidošanai starp zinātni un ticību. Benedikts XVI piebilda, ka šai dialogā
ticība pilnveido prātu, un prāts, ticības apgaismots, rod spēku, lai paceltos līdz
Dieva un garīgo realitāšu pazīšanai. Šis dialogs turpina atšķirt zinātnes un ticības
specifiskās īpašības. Gan zinātnei, gan ticībai ir savas metodes, vide, pētniecības
mērķi un ierobežojumi, un tām savstarpēji ir jārespektē un jāatzīst sava autonomā
prakse. Tās abas ir aicinātas kalpot cilvēkam un cilvēcei, sekmējot katra cilvēka
un visu cilvēku attīstību un izaugsmi.