"Sekularizācijas izaicinājumi Baznīcai un Baznīcā". Saruna ar arh. Dž. Ravazi
6. martā Vatikānā sākās Pontifikālās Kultūras padomes plenārsesija par tematu „Sekularizācijas
izaicinājumi Baznīcai un Baznīcā”. Kas tad īsti ir sekularizācija? Uz šo jautājumu
atbild minētās padomes prezidents, arhibīskaps Džanfranko Ravazi:
„Iespējams,
ka vislabāk to varam izskaidrot, vispirms rūpīgi aplūkojot un cenšoties izprast dažus
vārdus. No vienas puses, ir „sekularitāte”, tas ir, tā dēvētais „laiciskuma apvārsnis”,
kur pastāv kultūras, ekonomiskās un sociālās vērtības. No otras puses, ir vārds „sekulārisms”
un „sekularizācija”, kas arī atrodas tai pašā apvārsnī, taču visādā ziņā tiek uzskatīts
par autonomu un pašpietiekamu, un tāpēc tas nav spējīgs saņemt jebkādu gara ieguldījumu,
kas pārspēj vienkāršo sekularitātes vidi.”
Sekularizācija ietekmē Baznīcu
un nesaudzē pat reliģiskās kopienas, kā to nesen atzina pāvests. Kā stāties pretim
šim izaicinājumam?
„Bez šaubām, vispirms ir nepieciešams
atgādināt, ka sekularizācijas vidē ir tieksme attālināt jebko, kas attiecas uz transcendento.
Tajā apmierinās vienīgi ar konkrētu, tūlītēju un tiešu vērtību pieņemšanu. Bieži vien
tās ir modes un uzvedības veidu izvēles. Šīs izvēles tiek uzticētas dotajā brīdī esošās
situācijas morālei, dažreiz pat savām interesēm, vai vēl ļaunāk, tiek orientētas uz
jebkādas garīgas un transcendentas vērtības atgrūšanu. Tāpēc ir jāatgriežas vidē,
kas ir raksturīga cilvēkam, kurš, kā teica Blēzs Paskāls, „vienmēr pārvar sevi pašu
un kuram vienmēr rodas papildus jautājumi.” Vēlreiz ir jāpiedāvā lielās vērtības,
tās vērtības, kuras veido autentisku cilvēku. Šīs vērtības paveras uz noslēpumu, transcendenci,
uz dievišķo.”
Kā uzsākt dialogu ar kultūru, kas kļūst aizvien sekularizētāka,
nezaudējot savu identitāti un nekrītot irēniskā, jeb nepatiesā dialogā?
„Bez
šaubām, redzot šīs pasaules virspusējību un tās eksistences sastāvdaļas, kristīgā
kopiena var izjust kārdinājumu ierauties sevī un izveidot sev mierīgu oāzi, kurā svinēt
savus ritus un veidot savu esksitenci saskaņā ar garu. Taču patiesībā, kristieša aicinājums
ir būt pasaulē un no šīs pasaules. Par to, vēršoties pie saviem mācekļiem, Pēdējo
Vakariņu laikā runāja Jēzus. Lūk, no kurienes izriet nepieciešamība ienākt pasaulē,
pie tam, ienākt ar savu identitāti, neko no tās nepazaudējot, nenoslēpjot savu personību,
bet gan augstu nesot savu vērtību lāpu. Šīs ir gan galējās vērtības, gan tās, kas
seko pirms galējām vērtībām, proti, solidaritātes un sociālā darba vērtības.”
Šodien
nav iespējams apiet laiciskuma jautājumu. Daži reliģisko dimensiju cenšas atstumt
privātajā sfērā, it kā kristiešu principi būtu mazāk vērti par tā dēvētajiem laicīgajiem
principiem…
„Kā jau teicām sākumā, sekularitāte lielā
mērā ir sinonīms veselīgam laiciskumam. Pastāv iespēja atzīt tādu autonomiju pastāvēšanu,
kas ir raksturīgas sekulārai videi. Tikai pastāv kārdinājums, pie tam – gan laicīgajā,
gan sekulārajā vidē, izspiest no šīs vides jebkādu zīmi, emblēmu, simbolu, bet vēl
jo vairāk, jebkuru vērtību, kas pieder garīgajai dimensijai, dziļajai reliģiskajai,
un tai pašā laikā arī ētiskajai dimensijai, vedot pie vienkāršotām un tūlītējām „ētikām”.
Lūk, kur rodas nepieciešamība, lai šai vidē ieskanētos gara balss, un šai balsij ir
jāskan ielās un laukumos, tas ir, vietās, kur noris ikdienas dzīve, nevis telpās,
ko apvij vīraka dūmi, neraugoties uz to, ka šīs telpas ir privileģēta šīs balss skanēšanas
vieta.”
Kā, ievērojot jūsu izdarītās atziņas, sludināt Evaņģēliju šodien?
„Šis
ir liels izaicinājums, jo pasaule, kurā vairs nevalda lielie, fundamentālie vārdi,
kurā vairs nevalda lielie, no sirdsapziņas izrietošie jautājumi, kurā vairs nav pieņemts
ētiskā veidā izvērtēt savu uzvedību, ir nepieciešams spēcīgi likt ieskanēties Evaņģēlija
Vārdam, lai arī šī ieskanēšanās izraisītu zināma veida provokāciju. Diemžēl, lielas
pūles saistās ar tādas valodas atrašanu, kas ir piemērota šai sekulārajai pasaulei.
No otras puses, ir nepieciešams, lai šie vārdi tiktu izrunāti saistībā ar cilvēka
problēmām, lai tie netiktu uztverti vienīgi kā abstrakta vēsts, kas ir atrauta no
realitātes un ietiecas mītiskos un mistiskos augstumos. Dieva Vārds ir kā sēkla un
kā lietus, kas ļauj atplaukt banalitātes, virspusējības un mūsdienu sekulārisma tuksnesim.”