Pāvesta Benedikta XVI vēstule "Par neatliekamo jauniešu audzināšanas darbu"

Aizvadītajā sestdienā, tiekoties ar Romas diecēzes jauniešiem, viņu vecākiem un skolotājiem, pāvests nodeva savu vēstuli „Par neatliekamo jauniešu audzināšanas darbu”. Ielūkosimies šīs vēstules saturā. Benedikts XVI raksta, ka visiem rūp savu mīļoto cilvēku labums, īpaši bērnu, pusaudžu un jauniešu labums. No viņiem ir atkarīga nākotne, tāpēc nevaram palikt vienaldzīgi pret jauno paaudžu formāciju, viņu spēju orientēties dzīvē un atšķirt labo no ļaunā. Tāpat nevaram palikt vienaldzīgi pret viņu veselību, pie tam, ne tikai fizisko, bet arī morālo.

Pāvests atzīst, ka audzināt jauniešus nekad nav bijis viegli, taču šodien šis darbs kļūst aizvien sarežģītāks. To labi apzinās vecāki, skolotāji, priesteri un visi, uz kuriem gulstas tieša atbildība par audzināšanu. Šodien tiek runāts par lielo „izglītības trauksmi”, jo bieži vien pūliņi izaudzināt krietnus cilvēkus, kas ir spējīgi sadarboties ar citiem un piešķirt jēgu dzīvei, cieš neveiksmi. Pārāk spontāni tiek vainotas jaunās paaudzes, it kā mūsdienās dzimušie bērni būtu citādi nekā tie, kas piedzima agrāk. Bez tam tiek runāts par „paaudžu plaisu”, kas, bez šaubām, pastāv, taču tiek aizmirsts, ka šī plaisa ir tikai iztrūkstošās vērtību ieaudzināšanas sekas, nevis cēlonis.

Benedikts XVI jautā, vai pie visa tā ir vainojami pieaugušie, kas nebūtu vairs spējīgi veikt audzināšanas darbu? Atbildot, viņš raksta, ka vecāku, skolotāju un citu audzināšanas darba veicēju vidū pastāv spēcīgs kārdinājums atteikties no šī darba. Taču vēl pirms tam daudzi nesaprot, kāda īsti ir viņu loma, jeb pareizāk sakot, misija, kas viņiem ir uzticēta. „Patiesībā,” raksta pāvests, „runa ir ne tikai par pieaugušo un jauniešu personīgo atbildību, bet par mūsdienās izplatīto mentalitāti un kultūras formu, kas liek šaubīties par cilvēka personas vērtību, par patiesības un labā nozīmi, un galu galā – par pašas dzīves nozīmi. Tāpēc vienai paaudzei kļūst grūti ieaudzināt otrā paaudzē kaut ko drošu un stabilu, tādas uzvedības normas un ticamus mērķus, vadoties pēc kuriem, veidot savu dzīvi.”

Benedikts XVI aicina nebaidīties, atgādinot, ka visas šīs grūtības nav nepārvaramas. Grūtības, ar kurām saskaras jaunatnes audzinātāji, viņš sauc par brīvības medaļas otru pusi. Jaunatnes audzināšanā un morālajā izaugsmē, atšķirībā no tā, kas notiek tehnikas un ekonomikas jomās, kur šodien panāktais progress ir pagātnes sasniegumu summa, nav iespējami līdzīgi uzkrājumi, jo cilvēka brīvība vienmēr ir jauna. Tātad, katram cilvēkam un katrai paaudzei no jauna ir jāpieņem lēmumi. Arī vislielākās pagātnes vērtības nav iespējams iegūt mantojumā. Tās ir jāatjauno caur personīgo izvēli. Taču tad, kad ir sašķobījušies pamati un trūkst būtiskas pārliecības, nepieciešamība pēc šīm vērtībām liek sevi apzināties spēcīgā veidā. Tā, šodien palielinās prasība pēc patiesas audzināšanas. To prasa vecāki, kas ir satraukušies par savu bērnu nākotni, to prasa arī daudzi skolotāji, kas saskaras ar skolu degradācijas rūgto pieredzi. Tāpat to prasa sabiedrība, kura ir uztraukusies par sadzīves pamatiem, kā arī paši bērni un jaunieši, kuri negrib justies pamesti dzīves izaicinājumu priekšā. Pāvests atgādina, ka tiem, kas tic Jēzum Kristum, ir spēcīgs pamats nebaidīties. Viņi zina, ka Dievs viņus neatstās, ka Viņa mīlestība sasniegs mūs visur, kur mēs atrodamies, un, neraugoties uz mūsu vājumu, dos mums jaunu iespēju vērst visu par labu.

Vēstules turpinājumā Benedikts XVI pāriet pie konkrētiem audzināšanas darba uzdevumiem. Vispirms viņš uzsver, ka jauniešu audzināšanā ir nepieciešama uzticība un tuvība, kas dzimst no mīlestības. Pirmo mīlestības saskarsmi bērni gūst no vecākiem. Taču jebkuram patiesam audzinātājam ir jāzina, ka viņam ir jādāvā kaut kas no sevis, un ka tikai tādā veidā viņš var palīdzēt saviem audzēkņiem pārvarēt egoismu un pašiem kļūt spējīgiem mīlēt.

Jau no mazotnes bērnos mīt vēlēšanās izzināt un saprast. Tas izpaužas viņu nemitīgajos jautājumos un ilgās pēc paskaidrojumiem. Tāpēc audzināšana, kas aprobežojas vienīgi ar jēdzienu skaidrojumu un informācijas sniegšanu, ir nabadzīga. Patiesa audzināšana nedrīkst atstāt novārtā lielo jautājumu par patiesību, jo īpaši to patiesību, kas var kalpot par dzīves pavadoni.

Pāvests atgādina, ka arī ciešanas veido daļu no mūsu dzīves. Tāpēc, cenšoties pasargāt jauniešus no jebkādām grūtībām un sāpju pieredzes, riskējam ar to, ka viņi izaugs par trauslām būtnēm, kam ir svešs dāsnums. Svētais tēvs piebilst, ka spēja mīlēt atbilst spējai ciest, tai skaitā, ciest līdz ar citiem.

Benedikts XVI pāriet pie visdelikātākā punkta audzināšanas darbā, proti, pie līdzsvara rašanas starp brīvību un disciplīnu. Viņš raksta, ka bez uzvedības un dzīves normām, ko no dienas dienā ir nepieciešams ieaudzināt arī attiecībā uz „mazām lietām”, neveidosies raksturs un bērni nebūs sagatavoti saskarsmei ar grūtībām, kuru netrūks nākotnē. Tāpēc audzināšanas attiecības galvenokārt veido tikšanās starp divām brīvībām, un labi izdevusies audzināšana ir tāda audzināšana, kur bērns tiek mācīts pareizi izmantot savu brīvību. Bērna augšanas procesā audzinātājiem ir jāprot pieņemt brīvības risks un vienmēr jābūt gataviem labot viņa kļūdas. Tas, ko audzinātājs nekad nedrīkst darīt, ir izlikties, ka viņš šīs kļūdas neredz, vai vēl ļaunāk – atbalstīt kļūdainās idejas un izvēli, it kā tās būtu jauni cilvēciskā progresa sasniegumi.

Izglītībā, tātad, nevar iztrūkt autoritāte. Tā ir pieredzes un kompetences auglis, un to panāk galvenokārt ar personīgās dzīves korektumu un personīgo ieguldījumu, kas ir patiesas mīlestības izpausme. Pāvests uzsver, ka patiess audzinātājs ir patiesības un labā liecinieks. Bez šaubām, arī viņš ir trausls un var pieļaut kļūdas, taču viņš nekad nedrīkst aizmirst savu misiju.

Šīs pārdomas rāda, cik svarīga audzināšanas darbā ir atbildība. Tā ir ne tikai audzinātāju, bet arī audzināmo atbildība. Atbildīgs ir tas, kurš prot atbildēt sev un citiem. Ticīgais visvairāk cenšas būt atbildīgs Dieva priekšā, kurš viņu pirmais ir mīlējis.

Turpinot, pāvests raksta, ka atbildība, pirmkārt, ir personīga, taču pastāv arī kopēja atbildība, kurā dalāmies kā vienas tautas, vai nācijas pilsoņi, kā vienas ģimenes locekļi un ja esam ticīgi, kā viena Dieva bērni un Baznīcas locekļi. Idejas, dzīves stils, likumi, sabiedrības orientieri un tās attēls masu saziņas līdzekļos, atstāj lielu ietekmi uz jaunās paaudzes formāciju. Šī ietekme var būt gan laba, gan bieži vien arī ļauna. Taču sabiedrība nav kaut kas abstrakts. Galu galā, tie esam mēs visi ar saviem orientieriem, normām, kā arī ar saviem pārstāvjiem, ko izvēlamies, lai arī katram no mums ir sava loma un atbildība. Tātad, lai veidotu labvēlīgu audzināšanas darba vidi, ir nepieciešams katras personas, ģimenes un sociālās grupas ieguldījums.

Vēstules noslēgumā pāvests kavējas pie kristīgās cerības tikuma, kuru viņš ir aprakstījis savā nesen izdotajā enciklikā Spe salvi. Benedikts XVI uzskata, ka audzināšanas grūtības ir saistītas ar uzticības krīzi. Tāpēc viņš aicina uzticēties Dievam, jo tikai Viņš ir cerība, kas pārvar jebkādu vilšanos, tikai Viņa mīlestību nespēj uzvarēt nāve, tikai Viņā taisnība un žēlsirdība var dziedēt netaisnības un ciešanas. Cerība uz Dievu nav cerība tikai sevis, bet arī citu dēļ. Tā mūs neatšķir citu no cita, bet saliedē un audzina patiesībā un mīlestībā.

iš