Benedikta XVI uzruna universitātes "La Sapienza" kolektīvam

17. janvārī bija paredzēta pāvesta Benedikta XVI vizīte Romas universitātē La Sapienza. Tā kā pret to iebilda atsevišķi studenti un mācībspēki, kas bija ieplānojuši traucēt arī tikšanās norisi, universitātes apmeklējums tika atcelts. Rēķinoties ar to, ka tomēr lielākā daļa universitātes studentu, profesoru, administratīvā personāla un citu tajā strādājošo darbinieku vēlējās tikties ar pāvestu, viņiem tika nosūtīts Svētā tēva uzrunas teksts, kuru viņš kā lekciju bija paredzējis nolasīt savas viesošanās brīdī. Šo tekstu kopā ar pavadvēstuli universitātes La Sapienza rektoram Renato Guarini nosūtīja Vatikāna valsts sekretārs Tarčizio Bertone. Bez tam, tas ir publicēts Vatikāna laikrakstā L’Osservatore Romano un ievietots arī Vatikāna mājaslapā.

Novērtējis universitātes devumu Romas pilsētas dzīvē, tās zinātnisko un kultūras potenciālu, kā arī pateicies rektoram Renato Guarini par uzaicinājumu apmeklēt universitāti un nolasīt tajā lekciju, Benedikts XVI atgādina, ka līdzīgā veidā, būdams pāvests, viņš jau ir lasījis lekciju Ratisbonas universitātē, kurā ilgāku laiku bija kalpojis kā profesors. Savukārt, senajā Romas universitātē La Sapienza viņš ir ticis uzaicināts kā Romas bīskaps, tāpēc šajā statusā vēloties vērsties arī pie universitātes kopienas. Benedikts XVI atgādina, ka La Sapienza savulaik bija pontifikālā universitāte, bet tālāk tā ir attīstījusies kā laicīga mācību iestāde Itālijas valsts ietvaros ar autonomijas tiesībām būt brīvai no politiskajām un ekleziālajām autoritātēm.

Uzsākot lekciju-uzrunu, pāvests jautā: „Ko var teikt pāvests un kas viņam ir jāsaka tiekoties ar savas pilsētas universitātes kolektīvu?” Lai uz to atbildētu, pāvests atzīst, ka ir jāuzdod vēl divi sekojošie jautājumi. Vispirms, „Kāda ir pāvesta misijas daba?” un tad „Kāda ir universitātes misijas daba?” Īsumā raksturojot pāvesta misiju, Benedikts XVI atzīmēja, ka pāvests vispirms ir Romas bīskaps un kā tāds, pamatojoties uz apustuļa Pētera sukcesiju, viņš ir atbildīgs par visu Katolisko Baznīcu. Vārda „bīskaps” – episcopus tiešā nozīme ir „sargs”. Jau Jaunajā Derībā tas tika savienots kopā ar Bībelisko gana jēdzienu. Bīskaps ir gans, kurš rūpējas par sev uzticētās kopienas aprūpi. Šī kopiena ir daļa no visas cilvēciskās kopienas. Šodien varam vērot, kā reliģiju apstākļi un Baznīcas situācija – tās krīze un atjaunotne, iedarbojas uz visu cilvēci kopumā. Tā arī pāvests, būdams savas kopienas gans, aizvien vairāk ir kļuvis par cilvēces ētikas balsi.

Taču Benedikts XVI apliecina, ka viņš vēlas runāt, balstoties nevis uz ētiskā prāta apsvērumiem, bet uz ticību, tāpēc nevar pretendēt, ka viņu atbalstīs tie, kuri netic. Tomēr šo argumentu nav iespējams apiet, jo no tā izriet absolūti fundamentāls jautājums: „Kas ir prāts?”

Pāvests runā kā ticīgo kopienas pārstāvis, kurā gadsimtu gaitā ir nobriedusi zināma dzīves gudrība. Viņš runā kā kopienas pārstāvis, kura glabā sevī zināšanu un ētisko pieredžu bagātību, kurai ir liela nozīme visas cilvēces dzīvē. Šai ziņā viņš runā kā ētiskā prāta pārstāvis.

Lekcijas turpinājumā Benedikts XVI jautā „Kas ir universitāte un kāds ir tās uzdevums?” Šis jautājums ir ļoti aptverošs, taču atbildot uz to īsumā, var teikt, ka universitāte atbilst zināšanu centieniem, kas ir raksturīgi cilvēkam. Cilvēks vēlas saprast, ko nozīmē viss tas, kas to aptver. Viņš vēlas zināt patiesību. Pāvests minēja Eitifrona un Sokrāta sarunu, kurā Eitifrons aizstāv mītisko reliģiju. Sokrāts atbild ar pretjautājumu: „Vai tu tici, ka starp dieviem patiešām pastāv savstarpēji kari, ienaids un cīniņi? Vai varam teikt, ka tas viss ir patiesība?” Šai jautājumā, kas nebūt nešķiet dievbijīgs, izpaužas Sokrāta dziļākā dievbijība, patiesi dievišķa Dieva meklējumi. Tā, pirmo gadsimtu kristieši pieņēma ticību nevis pozitīviskā veidā, bet kā tā Dieva atklājumu, kas ir Prāts-Radītājs un tai pašā laikā Prāts-Mīlestība. Tāpēc, jautāt par Dievu, kā arī par cilvēka patieso dabu un viņa būtības patieso jēgu, nenozīmēja vis reliģiozitātes trūkumu, bet tās apliecinājumu. Tā, kristīgās ticības vidē radās universitātes.

Pakavējies pie pāvesta un universitāšu misijas, Benedikts XVI atgādina, ka cilvēks vēlas izzināt, tātad, viņš vēlas patiesību. Grieķu tradīcija patiesību saista ar redzēšanu, saprašanu un teoriju. „Taču patiesība nav tikai teorētiska,” uzsver pāvests. Svētais Augustīns, meklējot saistību starp Jēzus Kalna sprediķi un pravieša Isaja grāmatas 11. nodaļā minētajām Svētā Gara dāvanām, apgalvoja, ka pastāv savstarpēja saikne starp zinātni (scientia) un skumjām (tristitia): tikai zināšanas vien cilvēku dara skumīgu. Patiešām, to, kurš redz un saprot vienīgi to, kas notiek pasaulē, agrāk vai vēlāk pārņem skumjas. Taču patiesība ir kas vairāk par zināšanām. Patiesības pazīšanas mērķis ir labuma pazīšana. Tas liek uzdot sokrātisku jautājumu: Kāds ir tas labums, kas dara patiesus? Patiesība mūs dara labus, un labais ir patiess. Tieši šeit slēpjas optimisms, kas mīt kristīgajā ticībā, jo tai ir piešķirta Vārda (Logos) vīzija. Tas ir radošais Prāts, kas Dievam iemiesojoties, atklājās gan kā Labais, gan kā pats Labums.

Viduslaiku teoloģijā notika padziļināta diskusija par attiecībām starp teoriju un praksi, par attiecībām starp zināšanu un darbošanos. Taču pāvests piebilst, ka šoreiz nav vajadzīgs iedziļināties šai diskusijā. Fakts ir tāds, ka viduslaiku universitātē ar tās četrām fakultātēm izpaužas šī saistība. Pāvests sāk aplūkot fakultātes ar Medicīnas fakultāti, kas saskaņā ar tā laika izpratni, bija ierindota ceturtajā vietā. Neraugoties uz to, ka tā tika uztverta vairāk kā „māksla”, nevis kā zinātne, tomēr šīs fakultātes ietveršana universitātes vidē nozīmēja, ka tā tika saistīta ar racionalitāti – ar to, ka dziedināšanas māksla tika pakļauta prātam un atrauta no maģijas pasaules. Atveseļot ir uzdevums, kas prasa vairāk par vienkāršu prātu, taču tieši tāpēc ir nepieciešama saikne starp prātu un varēšanu, ir nepieciešams piederēt racionālā sfērai.

Šeit rodas jautājums par attiecībām starp praksi un teoriju, starp zināšanām un darbību Jurisprudences fakultātē. Runa ir par patiesās formas piešķiršanu cilvēka brīvībai, kura vienmēr ir ietverama savstarpējā kopībā. Tiesības ir brīvības nosacījums, nevis tās antagonisms. Taču šeit rodas jautājums: kā noteikt taisnības kritērijus, kas dara iespējamu brīvību kopā ar citiem, un kas cilvēkam palīdz būt labam? „Šeit ir jāizdara lēciens tagadnē”, saka pāvests. Jautājums ir par to, kā rast juridisku normatīvu, kas sastāda brīvības, cilvēka cieņas un viņa tiesību kārtību. Tas ir jautājums, kas šodien mūs nodarbina demokrātijas un viedokļu veidošanas procesos un kas tai pašā laikā mūs satrauc kā jautājums par cilvēces nākotni. Jirgens Habermass izsaka plašu piekrišanu mūsdienu domai, sakot, ka konstitucionālās hartas likumība kā legalitātes priekšnosacījums, izriet no diviem avotiem: no visu pilsoņu dalības vienlīdzīgā politikā un no tādas prāta formas, kas palīdzētu atrisināt politiskos kontrastus.

Attiecībā uz šo „prāta formu”, viņš atzīmē, ka tā nevar būt tikai cīņa par aritmētisko vairākumu, bet ka tai ir jāraksturojas kā „pret patiesību jūtīgam argumentācijas procesam” (wahrheitssensibles Argumentationsverfahren). Taču pāvests atzīst, ka to ir grūti īstenot politiskajā praksē. Publisko „argumentācijas procesu” pārsvarā pārstāv partijas kā atbildīgās par politiskās gribas veidošanu. Faktiski, to mērķis ir iegūt vairākuma balsis un tāpēc tās gandrīz neizbēgami pievērsīs uzmanību interesēm, ko sola apmierināt. Šādas intereses bieži vien ir īpašas un nekalpo visiem kopumā. Tāpēc jūtīgums pret interesēm aizvien no jauna pārspēj jūtīgumu pret patiesību. Pāvests atzīst, ka viņaprāt, liela nozīme ir tam, ka Habermass runā par jūtīgumu pret patiesību kā par elementu, kas ir nepieciešams politiskās argumentācijas procesā. Tādējādi viņš ietver patiesības jēdzienu ne vien filozofiskajās, bet arī politiskajās debatēs.

Turpinot domu, Benedikts XVI atzīst, ka neizbēgams kļūst Pilāta jautājums: „Kas ir patiesība un kā to atpazīt?” Ja atbildot uz to, tiek atgādināts par „publisko prātu”, kā to dara Džons Rauls (Rawls), tad seko vēl divi jautājumi: „Kas ir prātīgs?” un „kā var pierādīt prāta patiesību?” Katrā ziņā, pamatojoties uz to, kļūst redzams, ka tiecoties pēc brīvības, patiesības un taisnīgas sadzīves tiesībām, ir jāuzklausa ne tikai partijas un interešu grupas, bet arī dažādas citas instances, nebūt necenšoties mazināt to nozīmīgumu.

Tā, pāvests turpina aplūkot viduslaiku universitātes struktūru. Līdzās Jurisprudences fakultātei pastāvēja arī Filozofijas un Teoloģijas fakultātes, kurām bija uzticēti pētījumi par cilvēku viņa veselumā un līdz ar to arī uzdevums uzturēt jūtīgumu pret patiesību. Varētu pat teikt, ka tā ir abu fakultāšu pastāvīgā un īstā jēga – būt par patiesības sargātājām, neļaut, ka cilvēks attālinās no patiesības meklējumiem. Taču, kā atbildēt uz šo uzdevumu? Tas ir jautājums, kas vienmēr prasa pūliņus un kas nekad nav pakļauts pilnīgam atrisinājumam. Pāvests atzīst, ka arī viņš šai ziņā nespēj piedāvāt atbildi, bet tā vietā aicina veikt nemitīgu gājumu, lai šai jautājumā iedziļinātos – gājumu kopā ar lielajiem vēstures vīriem, kas dažādos gadsimtos ir cīnījušies un meklējuši, kas ir centušies sniegt atbildes un kurus urdījis nemiers, tiecoties pēc patiesības, kura pārsniedz jebkuru vienkāršu atbildi.

Teoloģija un filozofija veido īpašu dvīņu pāri, kurā viena nevar pilnībā tikt atšķirta no otras, un tomēr, katrai no tām ir jāglabā savs uzdevums un sava identitāte. Svētā Akvīnas Toma vēsturiskais nopelns ir tāds, ka viņš izgaismoja filozofijas autonomiju, un līdz ar to arī tiesības un atbildību, kādas piemīt prātam, kurš darbojas savu spēku robežās. Norobežojoties no neoplatoniskā domas virziena, kurā reliģija un filozofija bija nesaraujami savijušās viena ar otru, Baznīcas tēvi stādīja priekšā kristīgo ticību kā īsto filozofiju, pasvītrodami arī to, ka šī ticība atbilst prāta prasībām, veicot patiesības meklējumus; ka ticība ir patiesības „jā”, atšķirībā no mītiskajām reliģijām, kas bija kļuvušas par vienkāršu ieradumu. Vēlāk, līdz ar universitāšu izveidošanos, šīs reliģijas Rietumos vairs nepastāvēja. Pastāvēja tikai kristietība un tādējādi, jaunā veidā bija nepieciešams uzsvērt prāta atbildību.

Akvīnas Toms darbojās atbilstošā laikmeta brīdī – pirmo reizi bija pieejami visi Aristoteļa filozofiskie raksti, varēja iepazīties arī ar jūdu un arābu filozofiju kā ar specifisku grieķu filozofijas turpinājumu. Tā, kristietība jaunā dialogā ar citu prātu, ko tā sastapa, bija spiesta cīnīties par savu „prātīgumu”. Filozofijas fakultāte, kā tā dēvētā „mākslinieku fakultāte”, kas līdz tam bija tikai propedeitiska teoloģijai, nu kļuva par īstu un patiesu fakultāti, par autonomu teoloģijas un tajā atspoguļotās ticības partneri. „Šeit nevaram kavēties pie konfrontācijas, kas radās pēc tam,” saka Benedikts XVI. Viņš vēlas apliecināt, ka svētā Akvīnas Toma ideju par attiecībām starp filozofiju un teoloģiju varētu izteikt ar Kalcedonas koncilā rasto kristoloģijas formulu, proti, ka filozofijai un teoloģijai būtu jāattiecas vienai pret otru „bez sajaukuma un bez atšķirtības”. „Bez sajaukuma” nozīmē, ka katrai no tām būtu jāsaglabā sava identitāte.

Pāvests uzsver, ka filozofijai ir jāpaliek par brīviem un atbildīgiem prāta meklējumiem. Tai ir jāprot saskatīt savas robežas un arī savu lielumu un plašumu. Teoloģijai ir jāturpina smelties no apziņas bagātībām, kuras tā nav izdomājusi pati, bet kuras to vienmēr pārspēj un kuras nekad nav iespējams izsmelt ar pārdomu palīdzību. Tieši tāpēc šīs bagātības aizvien no jauna liek darboties prātam. Līdzās pamudinājumam „bez sajaukuma” spēkā ir arī pamudinājums „bez atšķirtības”: filozofija nesākas ikreiz no izolētā veidā domājoša subjekta nulles punkta, bet gan atrodas lielajā vēsturiskās gudrības dialogā, ko tā kritiski un reizē arī paklausīgi aizvien no jauna pieņem un attīsta. Taču tā nedrīkst arī aizvērties iepretim tam, ko reliģijas un īpašā veidā, kristīgā ticība, ir saņēmušas un kā ceļvedi dāvājušas cilvēcei.

Dažādas lietas, ko vēstures gaitā ir teikuši teologi, vai praksē pielietojušas ekleziālās autoritātes, ir izrādījušās aplamas un šodien mūsos rada sajukumu. Taču tai pašā laikā ir tiesa, ka svēto vēsture, cilvēces vēsture, kas ir izaugusi uz kristīgās ticības bāzes, pierāda šīs ticības patiesību tās būtiskajā kodolā, līdz ar to paverot vietu arī sabiedriskajam prātam. Bez šaubām, daudz kas no tā, ko apgalvo teoloģija un ticība, var tikt pielietots tikai ticības iekšienē un tātad, nevar būt par prasību tiem, kam šī ticība paliek nesasniedzama. Tomēr, ir tiesa arī, ka tai pašā laikā kristīgās ticības vēsts nav tikai „visaptveroša reliģiskā doktrīna”, kā to apgalvo Rauls (Rawls), bet gan attīrošs spēks pašam prātam, kas tam palīdz aizvien būt sev pašam. Kristīgajai vēstij, pamatojoties uz savu izcelsmi, vienmēr ir jākalpo par iedrošinājumu patiesības meklējumos, un tādējādi, arī par spēku pret varas un interešu spiedienu.

Uzrunas-lekcijas turpinājumā pāvests atgādina, ka līdz šim viņš ir runājis tikai par viduslaiku universitāti, tai pašā laikā cenšoties atspoguļot universitātes nemainīgo, visos laikos pastāvošo dabu un tās uzdevumu. Benedikts XVI pievēršas mūsdienām, sakot, ka nu ir pavērušās jaunas zināšanu dimensijas, kam universitātē tiek pievērsta vērība galvenokārt divās lielās jomās – pirmkārt, dabaszinātnēs, kas ir attīstījušās uz pētījumu un matērijas iedomātās racionalitātes apvienojuma pamata; otrkārt, vēstures un humanitārajās zinātnēs, kurās cilvēks, rūpīgi skatoties savas vēstures spogulī un izskaidrojot savas dabas dimensijas, cenšas labāk izprast sevi. Šai attīstībā cilvēcei ir pavēries ne tikai milzīgais zināšanu un varas lielums, bet augusi arī apziņa un atziņa par cilvēka tiesībām un cieņu. „Par to varam būt tikai pateicīgi,” saka Benedikts XVI. Taču viņš uzsver, ka cilvēka ceļu nevar uzskatīt par pabeigtu. Tāpat nav pārvarēti arī krišanas necilvēcībā draudi, kā to redzam pašreizējās vēstures panorāmā.

Ja runā tikai par Rietumu pasauli, tad tās apdraudētība šodien izpaužas tajā, ka cilvēks, ievērojot sava prāta un varas lielumu, neiztur un viegli padodas patiesības jautājuma priekšā. Tas nozīmē, ka prāts beigās piekāpjas interešu un utilitārisma vilinājumiem, un ir spiests tos atzīt par galējo kritēriju. No universitātes struktūras viedokļa raugoties, pastāv draudi, ka filozofija, vairs nejūtoties spējīga veikt savu uzdevumu, pārtop pozitīvismā; ka teoloģija un tās vēsts, kas ir adresēta prātam, tiek nobīdīta lielākas vai mazākas cilvēku grupas privātajā sfērā. Tomēr, ja prāts, savas iedomātās neatkarības vadīts, kļūst kurls pret kristīgās ticības un tās gudrības lielo vēsti, tas izkalst līdzīgi kokam, kura saknes vairs nespēj sasniegt dzīvības ūdeni. Tādējādi, prāts zaudē drosmi meklēt patiesību un nekļūst vairs lielāks, bet arvien samazinās. To visu attiecinot uz mūsu Eiropas kultūru, izriet: ja tā vēlas sevi celt, pamatojoties tikai uz savu argumentāciju loku un uz to, kas konkrētajā brīdī tai liekas pārliecinošs, kā arī rūpējoties par savu laiciskumu, tad šī kultūra atrauj sevi no saknēm, kas uztur tās dzīvību. Rezultātā, šī kultūra vairs nav ne prātīga, ne tīra, vai neatkarīga, bet tā satrūd un sabrūk.

Savu uzrunu Benedikts XVI noslēdz ar vārdiem: „Ko pāvests var teikt universitātei? Bez šaubām, viņam nav jācenšas autoritārā veidā uzspiest citiem ticību, jo to var saņemt tikai kā dāvanu cilvēka brīvībā. Pāvesta uzdevums ārpus savas Baznīcas gana misijas un pamatojoties uz savas pastorālās kalpošanas dabu, ir saglabāt jūtīgumu pret patiesību, aicināt prātu tiekties pēc patiesā, labā, pēc Dieva, un ejot šo ceļu, aicināt atklāt tās gaismas, kas ir radušās vēstures gaitā un apgaismojušas kristīgo ticību, ļaujot apjaust Jēzu Kristu kā Gaismu, kas rakstāma ar lielo sākuma burtu un kas apgaismo vēsturi, un palīdz atrast ceļu pretim nākotnei.”

Tulkoja Inese Šteinerte