Ziemassvētku svinēšanas tradīcijas Grieķijā, Irānā un Irākā

Veicot neklātienes ceļojumus pa attālākajām pasaules zemēm, lai iepazītu turienes Ziemassvētku svinēšanas tradīcijas, šoreiz vispirms dosimies uz Grieķiju, bet pēc tam pabūsim arī Irānā un Irākā.

Grieķijā, kur kristiešu lielākā daļa ir pareizticīgie, gatavošanās Ziemassvētkiem notiek pēc Austrumu Baznīcas tradīcijām. Tāpat kā pirms Lieldienām, arī pirms Ziemassvētkiem grieķu kristieši – gan pieaugušie, gan bērni ietur 40 dienu gavēni. Tam noslēdzoties, Ziemassvētku priekšvakarā tiek kautas cūkas un gatavoti dažādi cūkgaļas ēdieni. Pirms Ziemassvētku maltītes, grieķi dalās tā dēvētajā „Kristus maizē” – hristopsomo. Tā ir raudzētā maize, kas veidota lielos, dažādas formas klaipos. Uz maizes garozas tiek iegravēti krusti un tā tiek izdekorēta.

Ziemassvētku eglītes Grieķijā ir retums. Toties gandrīz katrās mājās kā galvenais simbols ir atrodama sekla koka bļoda, kas auklā pakārta istabas vidū. No bļodas nokarājas bazilika zariņš, kas tiek aptīts ap koka krucifiksu. Bļodā tiek ieliets nedaudz svētīta ūdens, kas šo zariņu reizē saglabā svaigu. Reizi dienā kāds no ģimenes locekļiem, parasti tā ir māte, izņem no svētītā ūdens krucifiksu un bazilika zariņu un apsmidzina istabas. Grieķijā, tāpat kā daudzviet pasaulē, kristīgās tradīcijas ir cieši savijušās ar senajām tautas tradīcijām un tās viena otru neizslēdz. Ar tautas tradīcijām ir saistīta arī šī īpašā mājas svētīšana. Grieķi uzskata, ka šādi tiek atvairīti killandzaroji – ļaunie gari, kas pieņēmuši nelielu rūķīšu izskatu, 12 dienu laikā no Ziemassvētkiem līdz Zvaigznes dienai, klaiņo pa mājām. Tāpat killandzaroju atbaidīšanai visas šīs 12 dienas – gan dienu, gan nakti pavardā tiek kurināta uguns.

Grieķijā īpašu godu ir izpelnījies svētais Nikolajs. Par savu debesīgo aizbildni viņu ir izvēlējušies jūrnieki. Grieķu kuģi neatstāj ostu, ja tajos nav svētā Nikolaja ikonas. Svētā Nikolaja svētki iekrīt neilgi pirms Ziemassvētkiem.

Ziemassvētku vakarā Grieķijas ciematos bērni ceļo no mājas uz māju un dzied kalandas. Dziedāšana bieži vien tiek pavadīta ar metāla trijstūru un nelielu māla bungu skandināšanu. Namu saimnieki bērnus parasti apdāvina ar saldumiem un žāvētiem augļiem.


Ziemassvētkus atzīmē kristieši visā pasaulē – arī zemēs, kur šodien dominē islāma reliģija. Irānā, bijušajā Persijā, kas tiek uzskatīta arī par Triju Ķēniņu zemi, kristieši Ziemassvētkiem sāk gatavoties 1. decembrī. Šī ir gavēņa diena, kurā viņi atturas no dzīvnieku izcelsmes produktiem. 1. decembris tiek saukts par „mazā gavēņa dienu” pretēji Lielajam Gavēnim pirms Lieldienām. Tāpat, pēc Ziemassvētku dievkalpojuma, 25. decembrī seko „mazie svētki”, jeb svinīgas Ziemassvētku pusdienas. Izceļot vārdu „mazais”, kristieši Irānā vēlas akcentēt, ka lielākie svētki kristiešu gada kalendārā tomēr ir Lieldienas – Kristus uzvaras pār nāvi un augšāmcelšanās svētki. Atšķirībā no daudzām pasaules zemēm, kristieši Irānā Ziemassvētkos necenšas apmainīties ar dāvanām. Tomēr daudzās ģimenēs bērni no vecākiem saņem jaunu apģērbu, par ko viņi izrāda patiesu prieku.

Irāku, zemi, kur joprojām plosās karš, diemžēl ir atstājušas un turpina atstāt daudzas kristiešu ģimenes, kas ir spiestas doties emigrācijā. Ziemassvētku tradīcijas šeit pārsvarā ir saistītas ar kristīgo ticību, taču netrūkst arī vietējo ticējumu un paražu. Ziemassvētku vakarā vairākas kristiešu ģimenes mēdz sapulcēties kopā un vienam no bērniem tiek uzticēts lasīt Svēto Rakstu fragmentus par Jēzus dzimšanu. Visi pārējie klausoties, rokās tur aizdegtas svecītes. Pēc Svēto Rakstu noklausīšanās, pagalmā tiek iekurts ugunskurs no ērkšķu zariem. Kristīgie irākieši pulcējas ap to un dzied Ziemassvētku dziesmas. Ja ērkšķi degot, pārvēršas pelnos, tad tiek uzskatīts, ka nākamais gads būs veiksmīgs. Tiklīdz ugunskurs ir izdedzis, katrs svētku dalībnieks cenšas pār to pārlekt trīs reizes un iedomāties kādu vēlēšanos.

25. decembrī, Ziemassvētku dienā, jau baznīcas pagalmā tiek kurināts cits ugunskurs. Šeit atrodas arī altāris, pie kura priesteris vada dievkalpojumu. Tam noslēdzoties, viņš pieskaras kāda tuvāk stāvoša cilvēka pierei, dodot viņam svētību. Pasvētītais pieskaras blakusstāvētāja pierei un šo žestu tālāk atkārto visi dievkalpojuma dalībnieki, nodod svētību cits citam.

iš