Ticības Mācības kongregācijas dokuments par evaņģelizāciju
Ticības Mācības kongregācija izdeva jaunu dokumentu: „Doktrinālā norāde par dažiem
evaņģelizācijas aspektiem”. 14. decembrī Svētā Krēsla preses zālē notika tā prezentācija.
Norādes mērķis ir palīdzēt kristiešiem no jauna atklāt savu misiju un labāk apzināties
evaņģelizācijas darba lielo un steidzamo nepieciešamību. Baznīcas primārais uzdevums
ir pestīšanas vēsts sludināšana visai cilvēcei. Kristieši ir saņēmuši Dieva mīlestības
dāvanu, viņu pienākums ir dalīties tajā ar citiem.
Minētās kongregācijas sekretārs
arhibīskaps Andželo Amato atzīst, ka mūsdienās, attiecībā uz evaņģelizāciju, sastopamies
ar maldīgiem priekšstatiem. Reizēm tiek uzskatīts, ka evaņģelizācija varētu ierobežot
otra cilvēka brīvību. Pietiktu izteikt savu viedokli, nemudinot atgriezties pie Kristus,
neaicinot pieņemt kristību. Daži uzskata, ka nevajadzētu sludināt Kristu tiem, kuri
Viņu nepazīst un, ka būtu lieki veicināt cilvēka tuvošanos Baznīcai, jo pestīšanu
var iegūt arī esot piederīgam citai reliģijai. Pietiktu tikai ar darbību sociālā plāksnē
– taisnības, miera, solidaritātes veicināšanu. Šādi uzskati ir maldīgi – apliecina
arhibīskaps Amato.
Ticības Mācības kongregācija jau 2000. gadā parādīja reliģiskā
plurālisma maldus deklarācijā „Dominus Iesus”. Tagad, sakarā ar izplatījušos neskaidrību
par to, vai katoļiem pienākas liecināt par savu ticību Kristum, kongregācija vēlējās
laist klajā dokumentu par evaņģelizāciju, kurā pievēršas tās trīs aspektiem: antropoloģiskajam,
eklezioloģiskajam un ekumeniskajam.
Pirmkārt, no antropoloģiskā viedokļa,
dokuments izceļ trīs punktus: katram cilvēkam pienākas brīva izvēle attiecībā uz reliģiju;
cilvēks ir apveltīts ar spēju meklēt un brīvi pieņemt to, kas ir labs un patiess;
viņam ir tiesības savos labumos – gan materiālajos, gan arī garīgajos – dalīties ar
citiem. Teksta autori parāda, ka pilnīga pievēršanās Kristum un Viņa patiesībai, nevis
ierobežo brīvību, bet tieši pretēji, atbrīvo cilvēku vēl lielākai brīvībai un ļauj
tai sasniegt savu piepildījumu.
Otrkārt, kas attiecas uz eklezioloģisko aspektu,
esam aicināti apzināties, ka Jēzus ir aicinājis Baznīcu, kopš tās sākumiem, sludināt
atgriešanos un jaunu dzīvi Kristū. Neviens netiek spiests ar varu ienākt Baznīcā.
Šī ienākšana, kas notiek, saņemot kristības sakramentu, ir brīva. Kļūstot par Baznīcas
loceklis, kristietis kļūst par Kristus brāli un draugu. Runa ir par ciešas komūnijas
dāvanu mīlestībā. Baznīcas izplatīšanās pasaulē veicināšana ir nekas cits kā rūpes
par Dieva klātbūtni cilvēku vidū. Tā ir patiesa kalpošana cilvēkam, jo izplatot šo
mīlestības komūniju, cilvēks kļūst patiesi cilvēcisks. Tās ir rūpes par to, lai visa
sabiedrība kļūtu humānāka. Evaņģēlija sludinātājs kļūst par Kristus un Viņa patiesības
vēstnieku.
Treškārt, dokuments pievēršas arī evaņģelizācijas ekumeniskajai
plāksnei. Apgabalos, kur katoļi ir mazākumā, kur iedzīvotāju lielākā daļa pieder kādai
citai konfesijai vai reliģijai, pastorālais darbs, no malas, reizēm tiek traktēts
kā prozelītisms. Dokumenta autori atgādina, ka katrai personai pienākas tiesības uz
reliģisko brīvību. Šīs tiesības ir jārespektē, un tiem, kuri, savas sirdsapziņas vadīti
un Svētā Gara pamudināti, pieņem lēmumu kļūt par katoļu Baznīcas locekli, neviens
nedrīkst to liegt. Runa ir nevis par prozelītismu, bet par personas cieņas un tās
izvēles respektēšanu. Neviens netiek spiests pievērsties katoļticībai, tā ir cilvēka
brīva izvēle.
Noslēgumā tiek atgādināts, ka Baznīca nekad nevar atstāt novārtā
savu evaņģelizācijas misiju. Tā ir būtiski saistīta ar Baznīcas dabu. „Kristus mīlestība
skubina” kristiešus sludināt pasaulei pestīšanas vēsti.