Priesteru N. Buksa un S. Vitello pārdomas par encikliku "Spe salvi"

Itālijas plašsaziņas līdzekļos arvien var lasīt un dzirdēt pārdomas par pāvesta Benedikta XVI jauno encikliku Spe salvi. Tā, priesteri Nikola Bukss un Salvatore Vitello ar aģentūras FIDES starpniecību analizē enciklikas saturu. Pēc tam, kad pāvests ir dāvājis Baznīcai encikliku Deus caritas est par mīlestības tikumu, viņš nu dāvā jaunu encikliku, kas veltīta otrajam teologālajam tikumam – cerībai. Franču dzejnieks un esejists Šarls Pegī to savulaik ir nosaucis par „bērnu” starp diviem pārējiem teologālajiem tikumiem – ticību un mīlestību. Viņš rakstīja, ka, var likties, ka cerība turētos pie rokas ticībai un mīlestībai, taču patiesībā tā tās vada un atbalsta.

Enciklika Spe salvi ir iedalīta 50 punktos. Oficiāli tai nav atsevišķu sadaļu, taču patiesībā tajā var nošķirt kristīgās cerības definīciju un otro daļu, kas saucas „Vietas, kur mācās cerību un vingrinās tajā”. „Šai daļā,” saka priesteri Bukss un Vitello, „izpaužas pāvesta tēvišķā gādība un pastorālais atbalsts Baznīcas dēliem un meitām, kā arī visiem cilvēkiem.”

Pirmajos 13 punktos Benedikts XVI analizē cerību no Svēto Rakstu un teoloģiskā viedokļa. Viņš jautā: „Kas tā ir par cerību, lai varētu attaisnot apgalvojumu, ka vadoties pēc tās, mēs esam pestīti? Par kādu pārliecību ir runa?” (1) Bez šaubām, kristīgā cerība ir pārliecība, kas ir balstīta ticībā, pie tam „cerība ir ticības ekvivalents” (2). Tātad, cerība ir Persona, Kristus, jo tikai tas, kas spēj dāvāt tādu cerību, kas pārspēj arī nāvi, dāvā patieso cerību! Izriet, ka mūžīgā dzīve, ir cilvēciskās cerības patiesais mērs. Cīņa pret nāvi, atbrīvošanās no nāves, vienmēr ir bijušas cilvēciskās cerības raksturojoši elementi, taču, „vai mēs patiešām vēlamies dzīvot mūžīgi? Varbūt šodien daudzi cilvēki atsakās no ticības tikai tāpēc, ka mūžīgā dzīve tiem nešķiet vēlama lieta. Viņi negrib dzīvot mūžīgo dzīvi, bet gan pašreizējo. Tāpēc arī ticība mūžīgajai dzīvei liekas šķērslis. Turpināt dzīvot mūžībā bez beigām dažiem šķiet sods nevis dāvana. Nāvi, bez šaubām, daudzi vēlētos atlikt cik vien iespējams uz vēlāku laiku. Taču dzīvot vienmēr, bez beigām – tas viss, kopā ņemot, varētu būt garlaicīgi un pat nepanesami” (10)

Tā, Svētais tēvs mūs ved pie radikāla jautājuma, kas ir fundamentāls katra cilvēka eksistencei: „vai mūsu attieksmē ir kāda pretruna, kas ved pie mūsu eksistences iekšēja pretrunīguma? No vienas puses, mēs nevēlamies mirt, jo īpaši tie, kas mūs mīl, negrib, lai mēs mirtu. No otras puses, tomēr, nevēlamies nemaz turpināt eksistēt nebeidzami. Pie tam, arī zeme nav radīta, vadoties pēc šādas perspektīvas. Tad, ko mēs īsti gribam? Šis mūsu pašu attieksmes paradokss izraisa dziļāku jautājumu: kas, patiesībā, ir „dzīve”? Un kas patiesībā ir mūžība?” (11) Atbilde uz šiem jautājumiem aizņem lielu enciklikas Spe salve teksta daļu un lasītājam ļauj ne tikai padziļināt savas zināšanas, bet arī izdarīt to pārbaudi, atceroties savas eksistences radikālo nozīmi.

Priesteri Bukss un Vitello atzīst, ka cerības jēdziena attīstības vēsturiskā analīze sniedz lielu devumu, arī kritiskā ziņā, lai stātos pretim antropocentriski reducētai domai, kur mērot visu pēc cilvēka, tiek gribēts izslēgt Dievu. Progresa ideoloģija cilvēku ir pakļāvusi un turpina pakļaut ilūzijām. Pāvests raksta: „Francis Beikons un mūslaiku domas virziens, kas iedvesmojies no viņa, uzskatot, ka cilvēku ir atpestījusi zinātne, ir kļūdījušies” (25).

Benedikts XVI, kurš pazīst cilvēka sirdi un viņa realitāti, savukārt, apgalvo: „Tā nav zinātne, kas atpestī cilvēku. Cilvēks ir atpestīts ar mīlestības starpniecību. Tas attiecas arī uz tīri pasaulīgu vidi. Kad cilvēks savā dzīvē piedzīvo lielu mīlestību, tad tas ir „pestīšanas” brīdis, kas viņa dzīvei piešķir jēgu. Taču drīz vien viņš pārliecināsies arī par to, ka viņam dāvātā mīlestība pati par sevi neatrisina viņa dzīves problēmu. Tā ir mīlestība, kas paliek trausla. To var iznīcināt nāve. Cilvēkam ir nepieciešama beznosacījumu mīlestība. Viņam ir nepieciešama tā pārliecība” (26). Pāvests Benedikts XVI piebilst: „Mums ir nepieciešamas cerības – lielās un mazās, kas dienu pēc dienas uztur mūsu gājumu. Taču bez lielās cerības, kam ir jābūt pārākai par visām, šo mazo cerību nepietiek. Un šī lielā cerība var būt vienīgi Dievs.” (31).

Priesteri Bukss un Vitello izceļ arī to enciklikas tekstu, kas ir veltīts attiecībām starp cerību un brīvību, kur tiek apgalvots, ka vēloties ieslēgt cerību pasaulīgo realitāšu šaurajās robežās, kur to var īstenot cilvēks viens, un izslēdzot cerības pestījošo dimensiju, kur tā nav vienīgi cilvēka darbošanās un progresa auglis, tiek reducēta arī brīvība: „cerība, kas neskar mani personīgi, nemaz nav īsta cerība. Tā kļuva acīmredzams, ka tā bija cerība pret brīvību, jo cilvēcisko lietu situācija ir atkarīga no cilvēku brīvas izvēles. Ja šī brīvība, apstākļu un struktūru dēļ, tiktu atņemta, pasaule galu galā nebūtu laba, jo pasaule bez brīvības nebūt nav laba pasaule.” (30).

Būdams universālās Baznīcas gans, pāvests norāda visiem saviem bērniem un labas gribas cilvēkiem, kur un kā „iemācās” cerību. Viņš norāda uz trim fundamentālām „vietām”: pirmā ir Lūgšana (32-34), tai seko cilvēka darbošanās un ciešanas (35-40) un noslēgumā ir Pēdējā tiesa (41-48). Teksts noslēdzas ar veltījumu Vissvētākajai Jaunavai Marijai, Cerības Zvaigznei (48-50).

iš