Kard. Grohoļevskis: kristīgā skola kā mīlestības un dalīšanās kopiena

Romā šais dienās notiek Katoliskās izglītības kongregācijas rīkota konference par tematu „Kopā izglītot katoliskās skolas”. Jaunā paaudze mūsdienās aug komplicētas sabiedrības, kultūras un reliģijas apstākļos, un Baznīcai ir jāspēj atbildēt uz šiem izaicinājumiem, kļūstot par orientieri laikmetā, kurā dzīvojam. Pašreizējo komplicētību iezīmē plaši izplatīti fenomeni, tādi kā intereses trūkums par cilvēka dzīves pamatpatiesībām, individuālisms, morālais relatīvisms un utilitārisms. Visvairāk šie fenomeni attiecas uz bagātajām un attīstītajām pasaules zemēm.

Katoliskās izglītības kongregācijas prefekts, kard. Zenons Grohoļevskis, atklājot konferenci, norādīja, ka sabiedrībā, kas vienlaikus ir gan globāla un daudzveidīga, gan arī lokāla, un kas atšķirīgi interpretē pasauli un dzīvi, jaunieši saskaras ar dažādu vērtību piedāvājumiem. Izdarīt pareizo izvēli šai milzīgajā piedāvājumu klāstā nebūt nav viegli, it sevišķi tāpēc, ka jauniešiem šai izvēlē bieži vien trūkst palīdzības, ko varētu sniegt ģimene kā primārā institūcija, kurā attīstās jaunais cilvēks. Sevišķi grūti izdarīt pareizo izvēli ir jauniešiem, kas nāk no nestabilām un izirušām ģimenēm, tiem, kuri nemitīgi ir saskārušies un turpina saskarties ar afektīvo trūkumu.

Šādā situācijā, kad ir vājinājusies ģimenes loma, izglītības nasta gulstas uz skolu kā uz nākamo sociālo institūciju, kurā tiek iekļauti bērni un jaunieši. Skola nedrīkst aprobežoties vienīgi ar izglītības dokumentu izsniegšanu. Ir nepieciešams, lai izglītības darbinieki spētu sniegt ne tikai zināšanas, bet arī uzklausīt un dalīties ar saviem audzināmajiem. Kard. Grohoļevskis uzsvēra, ka skolotājiem ir jāprot orientēt jauniešus pretim patiesības un eksistences jēgas meklējumiem, pretim pozitīvai sevis un apkārtējās dzīves uztverei. Kardināls piebilda, kā šāda perspektīva būtu attiecināma uz visām skolām, taču vistiešākajā veidā tā attiecas uz kristīgajām mācību iestādēm, jo izglītība vienmēr ir bijusi saistīta ar Baznīcas misiju.

Liela vērība ir jāveltī tādu jēdzienu kā „kopība”, „dalīšanās” un „mīlestības kopiena” piemērošanai dzīvē. Katrs cilvēks jau pēc savas dabas ir aicināts uz kopību ar citiem cilvēkiem. Kristīgās antropoloģijas perspektīvā cilvēks nav izolēts indivīds, bet gan persona, jeb relacionāla būtne. Kopībai, uz kuru cilvēks tiek aicināts, ir divkārša dimensija: vertikālā dimensija, kas ir kopība ar Dievu, un horizontālā dimensija – kopība ar cilvēkiem.

Katoliskās izglītības kongregācijas prefekts aicina katolisko skolu darbiniekus būt atbildīgiem sākotnējā kristīgā dzīves stila veidotājiem skolās. Šo dzīves stilu visvairāk raksturo jau pieminētās vērtības „kopība” un „dalīšanās” – tieši tā, kā tas tika praktizēts pirmajās kristiešu kopienās. Skolotājiem ir jāliecina, ka kristīgā dzīve ir gaismas un jēgas nesēja. Kardināls paskaidroja, ka „kopība” nozīmē spēju raudzīties uz savu tuvāko kā uz vienu no Kristus mistiskās miesas locekļiem, kā uz vienu, par kuru arī es jūtos atbildīgs. Bez tam, tā ir spēja palīdzēt tuvākajam attīstīt viņam piešķirtās Gara dāvanas un talantus.

Lai spētu atbildēt uz savu aicinājumu, skolotājiem ir jābūt pietiekami sagatavotiem – gan profesionāli, gan cilvēciski un garīgi. No viņiem tiek prasīts būt atvērtiem, pieejamiem, saprotošiem, komunikabliem, taču visvairāk par visu skolotājiem ir jāmāk būt par lieciniekiem. Nekas neiedvesmo vairāk kā personīgās dzīves paraugs.

iš