18. novembrī Novarā par svētīgu tika pasludināts viens no izcilākajiem itāliešu filozofiem
un teologiem Antonio Rosmini. Liturģiskās svinības vadīja Kanonizācijas lietu kongregācijas
prefekts kard. Žozē Saraiva Martins. Jaunais svētīgais – filozofs, priesteris un reliģiskā
ordeņu dibinātājs – dzīvoja no 1797. līdz 1855. gadam. Antonio dzimis Rovereto, Itālijas
ziemeļos, bagātā patrīciešu ģimenē. Kā pirmdzimtajam no četriem bērniem, viņam būtu
pienācies ģimenes mantojums. Taču jau agrā jaunībā apzinājās, ka vienīgā patiesā laime
ir veltīt savu dzīvi Dieva godam un tuvākā labumam. Kļuva par priesteri, reliģiozo
un vēlāk – „Žēlsirdības institūta” dibinātāju un vadītāju.
Pāvests Pijs VIII
viņam uzticēja īpašu personīgu uzdevumu, proti, tā saucamo, ‘intelektuālās caritas
mīlestības misiju’. Viņa pienākums bija veikt pētniecības darbu un rakstīt, iepazīstinot
cilvēkus ar reliģiju racionāli. Antonio to pieņēma kā Dieva gribu un uzsāka nopietnu
dialogu ar tā laika kultūras pasauli. Viņš parādīja, ka prāts, ja tas attālinās no
ticības, pakāpeniski zaudē savu vitalitāti, aptumšojas, cilvēks nonāk neprātā un,
tas nozīmē, viņa bojā eju. Filozofs sarakstīja vairāk nekā 100 darbus. Bija labi pazīstams
pāvestiem, karaļiem, imperatoriem, ministriem un vienkāršiem ļaudīm. Ievērojamākie
no viņa draugiem bija Alessandro Manzoni un Džovanni Bosko.
Mūsdienu cilvēki,
sevišķi rietumos, cieš ne tik daudz no materiālās nabadzības, kā no intelektuālās,
ētiskās un reliģiskās nabadzības. Tās cēlonis – cilvēka inteliģences un gribas spēju
nenovērtēšana un neizmantošana. Manāms to labumu trūkums, kas spēj apgaismot prātu
un sasildīt sirdi. Tieši no šī viedokļa Antonio Rosmini vēstījums ir aktuāls joprojām
šodien. Viņa pasludināšana par svētīgu ir jauna rītausma sabiedrībai. Baznīca mūs
aicina smelties no šī tīrā un skaidrā avota, proti, iepazīt Rosmini dzīvi un darbus,
un mācīties no viņa ar visu savu sirdi, ar savu gribu un prāta spējām virzīt savu
dzīvi uz Dievu.
Jaunais svētīgais mums māca, ka, pirmkārt, zinātnes ceļā, ticībai
attiecībā uz prātu ir ārkārtīgi liela nozīme. Otrkārt, viņš māca dzīvot sabiedrībā
un ar patiesu cieņu izturēties pret līdzcilvēkiem. Treškārt, māca mūs atvērties pārdabiskās
dzīves apvāršņiem, Dieva žēlastībai, mīlestībai un ticībai uz krustā sisto un augšāmcēlušos
Kristu. Kardināls Saraiva Martins beatifikācijas svinību homīlijā pasvītroja, ka Rosmini
darbi liecina par būtisko saikni starp viņa veikto pētniecību, ticību un ikdienas
dzīvi. Šīs trīs lietas ir ciešā harmonijā. Tāpat kā Antonio Rosmini, arī mēs esam
aicināti atvēlēt Dievam centrālo vietu savā dzīvē un „kalpot Viņam cilvēkā”, kurš
ir Radītāja spožais attēls.