"Izrādīt pietiekami daudz mīlestības" – pāvesta pamudinājums gados vecu slimnieku aprūpētājiem

Sestdien pāvests tikās ar Starptautiskās veselības aizsardzības darbinieku konferences dalībniekiem. Šāda konference, ko ir ierosinājusi un palīdz rīkot Pontifikālā Sanitāro darbinieku padome, notiek jau divdesmit otro reizi. Šoreiz tā bija veltīta gados vecu slimnieku sanitārajai, kā arī garīgajai, jeb kā to sauc Baznīcas terminoloģijā – pastorālajai aprūpei. Mūsdienu apstākļos, kad ir palielinājies mūža ilguma rādītājs, rūpes par vecu cilvēku fizisko un garīgo labsajūtu kļūst par vienu no Baznīcas prioritātēm.

Uzrunājot konferences dalībniekus, pāvests teica, ka vecums ir šīszemes svētceļojuma pēdējais posms, ka šim posmam ir arī dažādas fāzes, pie kam, katrai no tām piemīt savas gaišās un tumšās puses. Benedikts XVI nosodīja eitanāziju, kas tiek uztverta par sava veida atbrīvošanu. Kāpēc ir jāaizstāv dzīvība arī tad, kad slimība kļūst aizvien dramatiskāka? Šis un citi jautājumi ir konferences dalībnieku uzmanības centrā. Pāvests teica, ka mūsdienās ir izplatījusies tā saucamā „efektivitātes mentalitāte”, kur slimnieki un cietēji tiek uztverti kā smaga nasta sabiedrībai. Taču tie, kam nav sveša cilvēciskā cieņa, apzinās, ka arī slimnieki un cietēji ir jārespektē un jāatbalsta, neraugoties uz stāvokli, kādā viņi atrodas. Benedikts XVI norādīja, ka līdzās klīniskajai ārstēšanai, šiem cilvēkiem ir jāizrāda tuvākmīlestība, sapratne, mierinājums un nemitīgs iedrošinājums.

Svētais tēvs īpaši uzsvēra ģimenes lomu vecu cilvēku aprūpē. Ir nepieciešams, lai šie cilvēki spētu savu atlikušā mūža daļu pavadīt savu tuvinieku lokā, saņemot ģimenisko siltumu, ko nespēj aizvietot neviena cita sociāla iestāde. Tomēr, ja vecumdienas nav iespējams pavadīt ģimenē, ir svarīgi, lai vecie ļaudis saņemtu pietiekami daudz mīlestības arī pansionātos un citos aprūpes centros. Ticīgiem cilvēkiem ir būtiski, lai viņi varētu saņemt svētos sakramentus un tikties ar ticības brāļiem un māsām.

Uzrunas noslēgumā pāvests Benedikts XVI atcerējās savu priekšgājēju Jāni Pāvilu II – gan viņa personīgo ticības un drosmes apliecinājumu slimības laikā, gan arī aicinājumu zinātniekiem un mediķiem censties ne tikai rast aizvien labākas ārstēšanas iespējas, bet arī atteikties no vilinājuma izdarīt eitanāziju. „Eitanāzija ir viens no vissatraucošākajiem nāves kultūras simptomiem, kas visvairāk izplatās labklājības sabiedrībā”, teikts Jāņa Pāvila II enciklikā Evangelium vitae (64).

Kristiešiem slimību vieglāk panesamu dara apziņa, ka, Jēzus mirdams uz krusta, cilvēka ciešanām piešķīra transcendento vērtību. „Ciešanu un slimības priekšā ticīgie ir aicināti saglabāt mieru, jo nekas, tai skaitā arī nāve, nespēj šķirt cilvēku no Kristus mīlestības. Viņā un kopā ar Viņu ir iespējams stāties pretim un pārvarēt jebkuru fizisko un garīgo pārbaudījumu, un vislielākā vājuma brīdī izbaudīt atpestīšanas augļus. Augšāmcēlušais Kungs rāda tiem, kas Viņam tic, ka Viņš spēj pārveidot cilvēka eksistenci, piešķirot pestīšanas jēgu pat slimībai un nāvei,” teica pāvests. Viņš deva savu apustulisko svētību visiem konferences dalībniekiem un visiem, kas dažādās pasaules malās ikdienā strādā un pavada laiku kopā ar slimniekiem un veciem ļaudīm.

iš