Vatikāna valsts sekretāra, kard. Tarčizio Bertones uzruna Krakovā notikušā kongresa dalībniekiem

Pēdējos gados Rietumu kultūras klimatu aizvien vairāk iezīmē tiekšanās pēc sakrālā. Katrā cilvēkā ir ierakstītas šīs alkas, kuras nav iespējams apslāpēt citādi, kā vien sastopot dzīvo Dievu un dzīvojot pēc Viņa likumiem. Šie centieni pēc svētuma ir ierakstīti katrā cilvēkā, arī tad, ja viņš tiem pretojas.

Par šo tematu tika runāts arī 15. septembrī Krakovā notikušajā starptautiskajā konferencē ar nosaukumu „Katoliskās Baznīcas loma Eiropas integrācijas procesā”. Ar referātu „Reliģiskais faktors un Eiropas nākotne” uzstājās pāvesta speciālais sūtnis, Vatikāna valsts sekretārs Tarčizio Bertone. Atklājot kongresu, viņš teica, ka reliģiskā eksistences dimensija Eiropā, šobrīd jo īpaši Austrumeiropas zemēs, atrodas krīzes situācijā, ko pastiprina antireliģiskā masu propaganda, tomēr šī dimensija aizvien vairāk interesē sabiedrisko domu. Arī nesen veiktie statiskas dati liecina, ka ticība Dievam atdzimst, neraugoties uz to, vai cilvēki patiešām tic, vai tikai pieder kādai no konfesijām.


Reliģiskais faktors mūsdienu Eiropā

 
Kardināls Bertone atzīmēja, ka mūsdienu sekulārajā Eiropā daži cilvēki savā publiskajā darbībā līdzinās sakaitinātam vērsim, kas tūlīt metas virsū jebkam, kam sakars ar reliģiju. Baznīca viņiem nozīmē savu mūžu nodzīvojušu un izskaužamu institūciju. Citi, savukārt, ir pārliecināti, ka reliģija ir privāta izvēle, kurai nebūtu jāatstāj nekāds iespaids uz sabiedrisko dzīvi. „Kā redzam, nav viegli nošķirt garīgos centienus no cilvēku sirdsapziņas un no kopējās valdošās gaisotnes,” teica kardināls Bertone. Viņš atzina, ka arī sekularizācijas process nav bez šķēršļiem – ja arī reliģijas deinstitucionalizācija, kur ticīgais tic, bet nepieder Baznīcai, turpina izplatīties dažās Eiropas zemēs, tomēr tas tā nenotiek visur. Postmodernisma sarežģītajā laikmetā ir jājautā – vai Eiropā patiešām tuvojas kristīgās kultūras un garīguma noriets un ir jāgatavojas sekulārisma uzvarai? Vai Baznīca tomēr var dot savu ieguldījumu, lai kristietība palīdzētu Eiropas tautu izaugsmē. Vatikāna speciālais sūtnis kongresā uzsvēra, ka skaidra un nozīmīga šai ziņā ir Baznīcas sociālā mācība. Glabājot un apliecinot taisnības pamatprincipus, Kristus mācekļi mūsdienās cenšas nosargāt šos principus dažādu despotisku varu patvaļas priekšā. Saglabājot patiesības un brīvības mīlestību, viņi kvalificētā veidā rūpējas par taisnības saglabāšanu. Viņi pieliek visus spēkus, lai sabiedrībā un sabiedriskajā domā izpaustos tā pārliecība, pēc kuriem ir jāvadās ceļot solīdu tiesiskas valsts bāzi un līdz ar to nodrošinātu mieru.

„Valsts pati par sevi nevar nodrošināt morāli. Vēsture liecina par daudzām dramatiskām situācijām, kad šādi centieni ir pastāvējuši, tomēr Dievs nevēlas, lai šādas situācijas atkārtotos!” Krakovas kongresa dalībniekiem teica kardināls Bertone. Viņš norādīja, ka reliģijām un pirmkārt, kristietībai, ir jāpalīdz radīt tāda kopējā ētika, kas ir nepieciešama civilās un politiskās kopienas izdzīvošanai. Tā kā likumība sakņojas cilvēka morālē, tad pirmais noteikums likumības attīstībai ir ētikas izjūta. Ētika ir katras personas fundamentāla un neatņemama dimensija. Savukārt, lai ētikas jēdziens kļūtu patiesi cilvēcisks, neatliek nekas cits kā ievērot pamudinājumu, kas nāk no personas dabas, jo tajā ir ierakstīti arī tās pienākumi. Dabiskais likums vienlaikus ir arī morālais likums. Ja abi tie atrodas harmonijā, tad gan indivīdi, gan kopienas savā darbībā respektē cilvēka cieņu un personas pamattiesības. Tādējādi viņi atsakās arī no jebkāda veida manipulācijām, kas vājāko padara par vergu stiprākajam. Šo stiprāko var saukt dažādos vārdos, piemēram, ideoloģija, ekonomiskā vara, necilvēcīga politiskā sistēma, zinātniskā tehnokrātija, ētikas trūkums masu medijos utt. Tāpēc, tikai tad, ja tiks respektēti precīzi noteikumi, varēs panākt taisnību un mieru, savukārt cilvēki no vienkāršiem „pavalstniekiem” tad varēs kļūt par īstiem un patiesiem „pilsoņiem”. Kā uz iedvesmojošu pamācību šai ziņā kardināls Bertone norādīja uz sekojošiem franču dzejnieka Šarla Pegī vārdiem: „Demokrātija būs vai nu morāle, vai arī tā it nemaz nebūs demokrātija”.


Baznīcas darbība

 
„Baznīca, kas no Kristus ir saņēmusi misiju evaņģelizēt visas tautas, sniedz savu ieguldījumu daudzu cilvēcei svarīgu problēmu risināšanā. To darot, Baznīca vadās pēc pārliecības, ka taisnības, likumības un morāles jomās uz spēles tiek likta ne tikai cilvēku dzīve un mierīga saskaņa viņu vidū, bet arī pats jēdziens par cilvēku,” kongresa atklāšanas runā teica kardināls Bertone. Viņš citēja beļģu socioloģes Danielas Ervjo Ležē (Danièle Hervieu-Léger) teikto, ka „sabiedrībā, kurā dominē pārmaiņas un kurā neviena tradīcija vairs nespēj kalpot kā „jēgas kods” individuālām personām un grupām, Baznīca ar savas sociālās mācības starpniecību norāda uz nozīmju sistēmu, kur cilvēka pamatvērtības, viņa tiesības un pienākumi arī vēstures attīstības gaitā kalpo par atbalsta punktiem gan personīgās, gan sociālās uzvedības regulu izstrādē.” Šodien ir svarīgi, lai Baznīca Eiropā aizstāv un vecina tās kompromisiem nepakļaujamās vērtības, kas ir saistītas ar cilvēka cieņu. Tādējādi, cilvēku sirdsapziņa tiek izglītota patiesībai un līdz ar to arī taisnībai.

„Šai ziņā,” teica kardināls Bertone, „Baznīca aizstāv cilvēka dzīvību no tās ieņemšanas brīža līdz dabiskajam norietam, ģimeni, kas balstīta uz nešķiramu laulību starp vīrieti un sievieti.” Kā to jau norādīja pāvests Jānis Pāvils II 1997. gada Pasaules Ģimeņu dienā Riodežaneiro, „šodien galvenā cīņa par cilvēka cieņu risinās ap ģimeni un dzīvību”. Šo vērtību nemitīgi pārkāpumi Baznīcas misijai piešķir īpašu neatliekamību. Baznīca bieži vien ir aicināta darīt zināmu savu nostāju sabiedriskajām institūcijām un aicināt tās rīkoties saskaņā ar cilvēka cieņu. Tas ir būtisks uzdevums, diemžēl tautā tas nav populārs. „Taču Baznīca netiecas pēc aplausiem un popularitātes,” teica kardināls Bertone. „Baznīca apzinās, ka Kristus to sūta pasaulē nevis lai kāds tai kalpotu, bet lai tā pati kalpotu citiem. Baznīca nevēlas gūt uzvaru pār katru cenu, bet pārliecināt, vai vismaz radīt trauksmes signālu ticīgajos un labas gribas cilvēkos par to risku, kādu uzņemas cilvēks, ja viņš attālinās no Dieva. Pagājušā gadsimta hronika, kā arī pēdējo mēnešu notikumi liek pārdomāt par to, kādu sabiedrību veido cilvēki, ja viņi cer sasniegt laimi pašu spēkiem vien, neatkarīgi no Dieva. Vairākkārt tiek runāts par tā dēvētajām „mūsdienu vērtībām”, par „indivīda tiesībām” un par sabiedrības kompleksu skatījumu, kas ir pretrunā ar tiem ētikas, morāles un garīgajiem principiem, kas gadu tūkstošiem iedvesmoja Eiropas vēsturi un tradīciju, un kas pārējā pasaulē to darīja par „cilvēces bāku”. Tieši tāpēc, lai norādītu uz patieso risku, ko Eiropa uzņemas, atsakoties no šī sava īpašā paaicinājuma pasaules tautu vidū, Katoliskā Baznīca liek saklausīt savu balsi, lai cilvēki nepaļautos uz ētiskā relatīvisma un materiālistiskā ateisma viltīgajiem māņiem, kas cilvēku uzskata par absolūtu sava likteņa kalēju. Mūsdienu politiķi nemitīgi atsaucas uz modernajām „tiesībām”, tāpēc Baznīcas gani jūt pienākumu aizvien biežāk iejaukties šai jautājumā. Tas, protams, nenotiek aizvērtības dēļ modernitātes priekšā, bet gan vadoties pēc apziņas un pienākuma aizstāvēt cilvēka cieņu un pasargāt personas un sabiedrības labumu no manipulācijām, kas tiek prezentētas kā brīvība. Tādējādi rīkojoties, Baznīcas locekļi un visvairāk hierarhi, arvien vairāk apzinās savas misijas nozīmīgumu. Baznīca neveic cīņu, kas ved pagātnē, bet gan nākotnē. Tā ir būtiska ētiska cīņa, lai atbalstītu ticīgos lajus, kas darbojas sociālajā un politiskajā jomās. Tāpēc Baznīcas darbu nevar vērtēt kā nepamatotu iejaukšanos tai svešā vidē, bet kā palīdzību, kas tiek sniegta kristiešiem, lai viņi nobriest savā sirdsapziņā un lai tā kļūtu brīva un atbildīga.”


Kristiešu devums politikā

 
„Kādam Eiropas politiskās agonijas laikā ir jābūt kristiešu devumam?” vaicāja kardināls Bertone. Vai kristietim pietiek, ja viņš sludina ideālu un apliecina vispārējos principus, vai arī pašam ir jāiekļaujas pašreizējā vēstures procesā un jārīkojas atbilstoši laikam visā tā sarežģītībā, veicinot evaņģēlisko vērtību īstenošanu saskaņā ar patiesu brīvību un taisnību? „Nav šaubu,” kardināls atbildēja, „ka būdams pilsonis un integrāla kādas tautas vai nācijas sastāvdaļa, kristietis ir aicināts būt par „ceļabiedru” tiem, kuri cenšas sasniegt kopējo labumu. Katrs ticīgais ir aicināts būt par atbildīgu cilvēku pilsētas cēlāju, šai ziņā izmantojot savu profesionalitāti, kopā ar citiem piedaloties atbilstošas likumdošanas ieviešanā un kalpojot par piemēru šo likumu ievērošanā.”

Pašreizējās kultūras debatēs jaunās Eiropas celtniecībā, ir skaidri jāapzinās, ka pastāv „sliekšņi” attiecībā uz cilvēka cieņas respektu. Šie „sliekšņi” nav nekas cits kā tās „kompromisiem nepakļaujamās vērtības”, kuras nedrīkst un nevajag pārkāpt. Ja tomēr, šie „sliekšņi” tiek pārkāpti, no kristieša, kas piedalās politiskajā darbībā, vai no jebkura cita cilvēka, kurš savu politisko un sociālo aktivitāšu centrā liek cilvēka cieņu, tiek gaidīts, ka viņš neatbalstīs ieceres, kas iedragā cilvēka cieņu. Demokrātiskā iekārtā respektēt dažādas nostājas ir taisnīgi, taču atbalstīt izvēli, kas ir pretrunā ar cilvēka dabu, nozīmē nostāties pret cilvēka cieņu. Tā ir vājuma pazīme.

Eiropa ir vērtību „dzimtene”, tāpēc šķiet pretrunīgi, ka šodien tā cenšas atteikties no bagātīgā garīgā mantojuma, kas ir iezīmējis tās gadu tūkstošus ilgo vēsturi, un kas to ir darījis spējīgu šīs vērtības izkaldināt. Politikā bieži vien ir jāizvēlas labākais iespējamais ceļš, tomēr izdarot šo izvēli, ir jāpiemīt drosmei, lai nedotos pa vieglāko taciņu tikai tāpēc, ka teorētiski iet pa to ir iespējams.

Pāvests Jānis Pāvils II ievēroja, ka demokrātijas vērtība nav atraujama no vērtībām, ko tā iemieso un veicina. Šo vērtību pamatā nevar būt tā dēvētais „uzskatu vairākums”, bet gan objektīvā morālā likuma kā cilvēka sirdī ierakstītā „dabiskā likuma” atzīšana. Šis likums ir arī civilā likuma normatīvs atbalsta punkts.

Šai sakarā kardināls Bertone Svētā Krēsla vārdā pateicās Polijas valdībai, kas Eiropas sanāksmes laikā deklarēja, ka rūpējoties par savu iedzīvotāju morāli, tā neatbalstīs dažu Eiropas Savienības Pamattiesību hartā ietverto norādījumu īstenošanu, kas ir pretrunā ar kompromisam nepakļaujamajām vērtībām.


Daudzkultūru sabiedrība un reliģiskā daudzveidība

 
Kongresa viesis atzīmēja, ka mūsdienu sociālo kontekstu iezīmē dažādu tautu un kultūru kopums. Tas ir fenomens, kas droši vien turpinās izcelties arvien vairāk. Līdz ar globalizāciju, pasaule ir kļuvusi par „ciematu”, kurā cilvēki sajaucas un lielākā vai mazākā mērā asimilējas. Taču nedrīkst aizmirst, ka šāda tikšanās var kļūt arī par sadursmi tad, ja riskam tiek pakļauti pamattautas identitātes principi, kas atspoguļojas uz valsts ētiskajām un juridiskajām normām. Ieceļotāju kultūra, bez šaubām, ir jāciena, taču vietējos iedzīvotājus nedrīkst piespiest atteikties no viņu identitātes. Kardināls Bertone norādīja, ka arī šai ziņā, Baznīcas sociālā mācība sniedz vērtīgus padomus. Tā aicina ticīgos iedvesmoties no Vissvētās Trīsvienības, kas ir kristietības visaugstākais noslēpums, vienības un kopības noslēpums. Ļaujot sevi pārveidot Trīsvienīgajai mīlestībai, kristieši mācās būt par tādas sabiedrības celtniekiem, kur atšķirības un dažādība neved pie šķiršanās un nekārtībām, bet ar sapratnes un solidaritātes palīdzību tiek nodibināta saskaņa.

Kardināls Bertone norādīja, ka reliģiju nedrīkst novirzīt privātā līmenī. Tai ir jāpilda īpaša un svarīga loma sabiedrībā. Šai ziņā kardināls lika ievērot, kā Eiropā dzīvojošo ne-eiropeisko kultūru pārstāvji eiropiešus ir netieši pamudinājuši pārdomāt par to, ka reliģijas nobīdīšana privātā līmenī, palīdz aizvien vairāk nostiprināties sekularizācijai. Islāma un citu šobrīd Eiropā pārstāvēto nekristīgo reliģiju piederīgie skaidri pierāda, ka reliģija ir būtiska sabiedrības sastāvdaļa. Kardināls Bertone uzsvēra, ka autentiska reliģiskā tradīcija vēlas atklāti apliecināt savu identitāti, nevis to noslēpt, vai relativizēt.

Tātad, ja Eiropa vēlas būt veselīgi laiciska, tā nevar nepieņemt reliģiju garīgo un cilvēcisko mantojumu, taču tai ir jāatmet viss, kas ir pretrunā ar cilvēka cieņu. Šodien daudzus izbrīna pretrunīgā attieksme, kur tiek aizstāvēti Eiropā klātesošo minoritāro reliģiju simboli un prakse, bet tai pašā laikā notiek centieni atcelt, vai apslēpt kristietības simbolus un praksi. „Tikai patiesa reliģiskā brīvība ir miera un solidāras attīstības garants,” teica kardināls Bertone un piebilda, ka „tikai šādā veidā var izvairīties no civilizāciju konflikta.”

Uzrunas noslēgumā Vatikāna pārstāvis aicināja pievērst uzmanību kristietības saskaņai ar mūsdienu cilvēka visraksturīgākajām īpašībām. Ja ievēro, cik liela nozīme mūsdienās tiek piešķirta „vēlmēm” un „brīvībai”, tad der atcerēties, ka Jēzus, iepazīstinot ar savu Evaņģēliju, ir uzsvēris cilvēku tiekšanos pēc jēgas, pilnības un brīvības. „Vai mūsdienu Eiropas civilizācija, ko iezīmē vēlmes, kas bieži vien ir neskaidras un nesakārtotas, nevarētu tieši Kristū rast atbildi uz savu ilgu piepildījumu?” jautāja kardināls. Viņš sacīja, ka Eiropu, bez šaubām, nevar salīdzināt ar kristietību, vai kristietību reducēt tikai uz Eiropu vien, taču ir skaidrs, ka kristietība nav vienīgi kāda no Eiropas „kokteiļa” sastāvdaļām. Kā tad kontinents var atstāt novārtā šo savu ceļabiedri un nu uzskatīt to par svešinieci? Kā gan Eiropa var palikt neuzticīga kristietības vērtībām, nepiedzīvojot dramatisku krīzi, līdzīgu tai krīzei, ko piedzīvo cilvēks, kurš vairs neapzinās savas dzīves vērtību un nelolo nekādas cerības?

Kristietība pirmajā vietā neliek patiesības, kurām jātic un normas, kurām jāseko. Pirmajā vietā kristietībā ir Persona, tas ir Jēzus Kristus! Satikt Viņu un kļūt par Viņa draugiem ir tas, kas raksturo kristiešu identitāti. „Tikai Kristus pazīst cilvēka sirdi”, mēdza atkārtot pāvests Jānis Pāvils II. Kristus ir patiesais cilvēku draugs un viņu Pestītājs! Kardināls Tarčizio Bertone novēlēja, lai mūsdienu cilvēks prot atzīt Kristu un smelties no Viņa to, kas nepieciešams gan savai, gan citu cilvēku un tautu dzīvei.

iš