Benedikts XVI: bez svētdienas nevaram dzīvot.

Benedikta XVI pastorālās vizītes trešās dienas galvenais notikums bija Euharistijas svinības Vīnes Sv. Stefana bazilikā. Šis diženais dievnams ir Vīnes simbols un Austrijas izcilākā gotikas celtne. Divi romāņu stila torņi tās ieeju sargā jau kopš XII gadsimta. Visvarenāko – dienvidu – torni Stefl pabeidza būvēt 1433. gadā. Ziemeļu tornī mājvietu radis otrais lielākais Rietumeiropas zvans „Pummerin”, kas sver aptuveni 21 tonnu. To tornī pacēla 1957. gadā. Kopš 1722. gada Sv. Stefana baznīca ir arhibīskapa katedrāle. 1782. gada 4. augustā te salaulāja Volfgangu Amadeju Mocartu un Konstanci Vēberu.

„Sine dominico non possumus!” Bez Kunga dienas nevaram dzīvot. Svētās Mises sākumā Vīnes arhibīskaps kard. Kristofs Šenborns pateicās Benediktam XVI par iespēju kopā svinēt Kunga dienas Svēto Misi. Šodien Sv. Stefana katedrālei nav sienu. Ar radio un televīzijas starpniecību visā Austrijā un daudzās pasaules valstīs ticīgie lūdzas kopā ar pāvestu un ieklausās viņa vārdos. Benedikta XVI vadītajā dievkalpojumā piedalās arī 1000 ministrantu – teica kard. Šenborns. Austrijā aktīvi darbojas ekleziālā kustība Svētdienas alianse, kuras mērķis ir aizstāvēt un saglabāt svētdienas kā Kunga dienas būtisko nozīmi.

„Sine dominico non possumus!” – „bez svētdienas nevaram”, ar šiem vārdiem Benedikts XVI iesāka homīliju, ko teica Euharistijas laikā Vīnes Sv. Stefana katedrālē. „Nevaram dzīvot bez Kunga dāvanas, bez Kunga dienas”, tā jau 304. gadā saviem tiesnešiem atbildēja Abitenes jeb pašreizējās Tunisijas kristieši, kuri neskatoties uz aizliegumu, ņēma dalību svētdienas Svētajā Misē. Pāvests paskaidroja, ka vārdā dominico jeb svētdiena varam saskatīt divas cieši saistītas nozīmes, ko esam aicināti no jauna atklāt. Vispirms runa ir par Kunga dāvanu. Šī dāvana ir Viņš pats – Augšāmcēlies Kristus. Ticīgajiem ir būtiski nepieciešama Viņa tuvība un saikne ar Viņu, lai viņi varētu būt tie, kas ir. Tomēr šī saikne nav tikai garīga, iekšēja, subjektīva: tikšanās ar Kungu notiek laikā – precīzā, konkrētā dienā. Tādējādi šī tikšanās iekļaujas mūsu konkrētajā eksistencē, ieskaitot materiālo un kopienas dimensiju, un ienes visā mūsu dzīvē kopumā harmoniju un iekšēju kārtību, padara mūsu dzīvi mērķtiecīgu.

Minētajiem Abitenes kristiešiem svētdienas Euharistijas svinēšana bija nevis kāds priekšraksts vai pavēle, bet iekšēja nepieciešamība. Bez tā, kurš mūsu dzīvi atbalsta ar savu mīlestību, proti, bez Kristus, dzīve paliek tukša. Kristus ir mūsu dzīves centrs. To noliegt, nozīmē, atņem dzīvei pamatu, tās cieņu un skaistumu – uzsvēra pāvests. Vai šī pirmo kristiešu rīcība kaut kādā veidā attiecas arī uz mūsdienu kristiešiem? – jautāja Benedikts XVI.

Jā, attiecas arī uz mums; mums nepieciešamas attiecības, kas būtu mums par atbalstu un piešķirtu mūsu dzīvei virzienu un jēgu – skaidroja pāvests. Arī mums vajadzīgs kontakts ar Augšāmcēlušos, kas mums palīdzētu iziet cauri nāvei. Mums ir nepieciešama šī tikšanās, kas mūs vieno, kas atbrīvo, kas palīdz paraudzīties pāri ikdienas dzīves aktivitātēm, ieraudzīt Dieva radošo mīlestību, kura ir mūsu avots un ceļa mērķis.

Šodienas Evaņģēlijs runā par atteikšanos no saviem labumiem un saišu saraušanu ar saviem ģimenes locekļiem. Šie Kristus vārdi var likties skandalozi. Mēs varētu iebilst: Kungs, ko Tu runā? – teica pāvests. Vai tad cilvēkam nav vajadzīga ģimene? Vai tad viņam nebūtu vajadzīga tēva un mātes mīlestība, sievietes un vīrieša savstarpējā mīlestība? Vai tad mēs varētu iztikt, nemīlot šo dzīvi, iztikt bez prieka, bez šīs pasaules labumiem?

Pāvests paskaidroja, ka, īstenībā Jēzus neprasa no visiem vienu un to pašu. Katram ir savs uzdevums un katrs savā veidā Viņam seko. Šodienas Evaņģēlijā Jēzus runā tieši par divpadsmit apustuļiem, kuri ir aicināti iet un sludināt. Viņi ir aicināti pārvarēt krusta skandālu un liecināt par Augšāmcēlušos Kristu. Svētais tēvs mudināja lūgties, lai arī mūsdienās būtu drosmīgi cilvēki, kuri saklausītu Kunga aicinājumu visu atstāt, lai tādējādi būtu pilnīgā Viņa rīcībā.

Benedikts XVI atgādināja, ka tikai tas, kurš pazaudē savu dzīvību, to atrod. Citiem vārdiem runājot, tas, kurš iziet no sevis, nesavtīgi dod, kurš mīl, atrod piepildījumu arī savai dzīvei. „Kurš pazaudēs savu dzīvi manis dēļ, tas to iegūs”, saka Kungs. Atteikties no sevis ir iespējams tikai tad, ja ieliekam sevi Dieva rokās, nevis krītam tukšumā. Tikai Dieva Mīlestība var mūs padarīt patiesi brīvus. Bez Dieva un bez Viņam veltītās dienas nevaram nodzīvot izdevušos dzīvi – pasvītroja pāvests.

Svētdiena mūsdienu rietumu sabiedrībā ir pārvērtusies par nedēļas nogali, par brīvo laiku. Brīvais laiks, sevišķi modernās pasaules steigā, ir bez šaubām, skaista un vajadzīga lieta. Bet ja šim brīvajam laikam nav iekšēja centra, kas piešķir visam orientāciju, tad tas kļūst par tukšu laiku, kas nevar atjaunot mūsu spēkus. Brīvajam laikam vajadzīgs centrs, proti, tikšanās ar to, kurš ir mūsu sākums un galamērķis.

Pāvests norādīja, ka mūsu sākums un mērķis ir pats Kristus, kurš piešķir jēgu mūsu dzīvei un pūliņiem. Tāpēc tikšanās ar Viņu svētdienā ir būtiska. Svētās Mises noslēgumā Benedikts XVI skaitīja lūgšanu „Kunga eņģelis”.

sk/je/RV