Izraelas un Saūda Arābijas autoritāšu vizīte Vatikānā

6. septembrī pāvests pieņēma audiencē Izraēlas valsts prezidentu Šimonu Peresu un Saūda Arābijas karalistes princi, Viņa augstību Saudu Al Faisalu Al Saudu. Ielūkosimies viņu biogrāfijā un attiecīgo zemju politiskajā, ekonomiskajā un reliģiskajā situācijā.

Prezidents Šimons Peress, īstajā vārdā Šimons Perske, ir dzimis 1923. gadā Višņevā, Polijā. Izraēlas valsts galva viņš ir kopš 2007. gada 16. jūnija. 1994. gadā Peresam kopā ar Īzaku Rabinu un Jasiru Arafatu tika piešķirta Nobela Miera prēmija par miera procesa veicināšanu un panākto Oslo vienošanos. 2005. gadā Peress atstāja Darba partiju, lai pievienotos Ariela Šarona dibinātajai centristu partijai „Kadima”. Savas ilgās politiskās karjeras laikā Šimons Peress vairākkārt ir ticies arī ar pāvestu Jāni Pāvilu II. Tikšanās notika gan Vatikānā, gan Izraēlā, pāvestam apmeklējot Svēto Zemi. Savukārt, ar pāvestu Benediktu XVI Peress tikās pirmo reizi.

Šimons Peress savulaik vadīja Darba partiju un bija Izraēlas valsts premjerministrs laika posmos no 1984. līdz 1986. gadam, un vēlāk – no 1995. līdz 1996. gadam. Bez tam, laikā no 2001. līdz 2002. gadam viņš bija Izraēlas Ārlietu ministrs, veica Negevas un Galilejas reģionālās attīstības ministra pienākumus, bet neilgi pirms kļūšanas par valsts prezidentu, kalpoja vicepremjera amatā.

1931. gadā Šimona Peresa tēvs emigrēja uz Palestīnu, bet trīs gadus vēlāk, neilgi pirms nacistu ienākšanas Polijā, viņam pievienojās arī visa ģimene. Viņi apmetās Telavivā, kur Šimons studēja Geulas ģimnāzijā, bet vēlāk Ben Šemenas lauksaimniecības skolā. Viņš apprecēja Soņu Gelmani. Ģimenē piedzima meita Tzvia Valdena, kas šobrīd ir valodu eksperte un divi dēli Joni un Kemi. Pēdējais šobrīd ir nozīmīgas izraēliešu kompānijas Pitango Venture Capital prezidents.

Savā jaunībā pašreizējais Izraēlas prezidents vairākus gadus pavadīja Gevas un Alumotas kibucos. Šeit viņam tika piedāvāts kopā ar citiem jauniešiem nodibināt Darba partijas Jaunatnes kustību, no kuras vēlāk, 1946. gadā, viņš tika deleģēts uz Pasaules cionistu kongresu, kur tikās ar Dāvidu Ben Gurionu. Gan šī, gan citas tikšanās ar ievērojamiem izraēliešu politiķiem, kalpoja par pamudinājumu ņemt dalību ebreju valsts izveidošanas programmā. 1947. gadā Šimons Peress iestājās nākamo Izraēlas aizsardzības spēku vienībā un viņam tika uzticēta ieroču iegāde.

1948. gadā, kara laikā par jaunās Izraēlas valsts brīvību, Peress kļuva par jūras flotes komandieri. Beidzoties karam, viņš tika nozīmēts par Izraēlas Aizsardzības ministrijas delegācijas vadītāju Amerikas Savienotajās Valstīs. Šai laikā viņam pavērās iespēja studēt Ņujorkas Sociālo pētījumu skolā un Hārvardas universitātē.

1953. gadā Peress kļuva par Aizsardzības ministrijas ģenerāldirektoru un viņam bija jārūpējas arī par ieroču iegādi jaunajai Izraelas valstij. 1959. gadā Peress tika iecelts Knesetā, jeb Izraēlas parlamentā kā Dāvida Ben Guriona dibinātās „Mapai” partijas loceklis. Taču Peress drīz vien atstāja šo partiju, lai izveidotu jaunu – „Rafi” partiju, kura vēlāk, apvienojoties ar „Mapai”, kļuva par pašreizējo leiboristu, jeb Darba partiju.

Pēc Oslo panāktās vienošanās un Nobela miera prēmijas saņemšanas, Šimons Peress ir atzinis un aizstāvējis palestīniešu autoritāti. Tomēr viņš ir atbalstījis Ariela Šarona politisko kursu izmantot Izraēlas bruņotos spēkus, lai veiktu cīņu pret palestīniešu partizānu grupējumiem un iznīcinātu to politiskās un militārās struktūras.

1996. gadā, prezidenta vēlēšanās, Šimonu Peresu uzvarēja Bendžamins Netaniau. Tām sekojošajos gados, Peress ir bijis pazīstams kā neoficiāls Izraēlas „vēstnesis” ārzemju diplomātiskajās aprindās.

Ielūkojoties 2005. gada Katoliskās Baznīcas statistikas gadagrāmatā, redzams, ka visā Izraēlas teritorijā pastāv 9 ekleziālās vienības, kuras vada 10 bīskapi un kur kalpo 96 diecezālie un 293 reliģiskie priesteri, 6 pastāvīgie diakoni, 118 reliģiskie brāļi un 999 māsas. Draudžu skaits ir 67ņas. Tāpat Izraēlā ir 12 priesteriskās formācijas centri, 112 Baznīcas vadītās izglītības iestādes, ieskaitot augstākās, vidējās, sākumskolas un pirmsskolas mācību iestādes. Tāpat ir 45 sociālās aprūpes un labdarības centri, to skaitā slimnīcas, poliklīnikas, bērnu nami un rehabilitācijas iestādes.



6. septembrī pāvests Benedikts XVI tikās arī ar Saūda Arābijas karalistes princi Saudu Al Faisalu Al Saudu. Viņš ir dzimis 1940. gadā Taefā un ir ceturtais karaļa Faisala dēls. Pirmo izglītību viņš ieguva savas dzimtās pilsētas mācību iestādēs. 1964. gadā saņēma ekonomisko zinātņu diplomu Prinstonas universitātē, Amerikas Savienotajās Valstīs. Tūlīt pēc tam princis kļuva par ekonomisko kunsultantu Saūda Arābijas Naftas un citu dabas resursu ministrijā. 1974. gadā tika nozīmēts darbā šīs ministrijas plānošanas daļā, bet laikposmā starp 1971. un 1974. gadu kļuva par viceministru. 1975. gadā Sauds Al Faisals Al Sauds vispirms bija valsts ministrs ārlietu jautājumos, bet nedaudz vēlāk kļuva par Ārlietu ministru. Viņš ir vairāku arābu un islāma komisiju, piemēram, Arābu komisijas Libānai, Arābu solidaritātes komisijas un Jeruzalemes arābu komisijas loceklis.

Iepazīstināsim ar dažiem izvilkumiem no prinča Sauda Al Faisala sniegtās intervijas Itālijas preses izdevumam 30 giorni. Jautāts par to, vai visu ne-islāma reliģiju izslēgšana Saūda Arābijā, netraucē veikt dialogu, piemēram, starp islāmu un kristietību, princis atbildēja, ka islāms ir visu Saūda Arābijas iedzīvotāju reliģija, tāpēc arī mošejas ir vienīgās reliģiskā kulta vietas visā valsts teritorijā. Bez tam Saūda Arābijai ir nozīmīga loma visu musulmaņu sirdīs, jo tā ir islāma šūpulis. Taču tas, prinča Al Fasala vārdiem runājot, „netraucē ārzemniekiem, kas pārstāv citas reliģijas, paust savu ticību karalistes ietvaros. Tas ir atļauts viņu dzīvesvietās.”

Kas attiecas uz dialogu starp islāmu un kristietību, princis atbildēja, ka islāms ir atvērts visām debesīgajām reliģijām. Musulmaņu dialogs ar tām balstās uz Imrana ģimenes sūru Korānā, kur 84. pantā ir apgalvots: „Ticam Dievam un tam, ko Viņš ir atklājis mums un Ābramam un Ismaelam, un Īzakam, un Jēkabam, un Ciltīm, tāpat arī tam, kas tika dots Mozum un Jēzum, un praviešiem no Viņu Kunga, nešķirojot starp viņiem”.

Saūda Arābijas princis intervijas laikā atcerējās arī savas zemes pārstāvju vizītes Vatikānā. 1974. gada 26. oktobrī kā zinātniskas delegācijas vadītājs, Vatikānu apmeklēja Tieslietu ministrs, bet vēlāk ieradās arī troņmantnieks, princis Sultāns bin Abdels Azizs. Tāpat princis Al Faisals pastāstīja, ka Saūda Arābijas galvaspilsētā 1972. gada 22. martā ieradās Eiropas likumdevēju un kristīgo domātāju grupa, kas tikās ar Saūda Arābijas šeihiem un citām ievērojamām personām. Sauds Al Faisals uzsvēra, ka šādas tikšanās liek domāt par islāma toleranci un atvērtību civilam dialogam ar citām reliģijām un kultūrām. „Šodien vairāk nekā jebkad agrāk mums ir jāturpina šis ceļš, lai stātos pretim un uzvarētu ekstrēmismus, kas ir klātesoši visās pusēs,” viņš teica.

Runājot par izraēliešu un palestīniešu konfliktu, princis pastāstīja, ka Saūda Arābija nav mitējusies atbalstīt palestīniešus gan humanitārā, gan politiskā līmenī. „Taču to nožēlojamo apstākļu priekšā, kuros dzīvo palestīnieši, mūsu spēku vien nepietiek. Lai remdētu palestīniešu tautas ciešanas, ir nepieciešami lielāki spēki, ko var nodrošināt gan citas arābu, gan eiropiešu zemes, kā arī Amerikas Savienotās Valstis” viņš sacīja.

Savukārt, uz ekonomiska rakstura jautājumu par Saūda Arābijas kā naftas lielvalsts nākotnes iecerēm, princis vispirms pastāstīja, ka projektu virkne, ko šai sektorā veic Saūda Arābijas karaliste, ir uzsākta 1970. gadā. To mērķis ir mazināt valsts atkarību no naftas kā no galvenā ienākumu avota un izstrādāt citas attīstības programmas, šai ziņā iedrošināt veikt ieguldījumus gan vietējos, gan ārzemju uzņēmējus. Tāpat projektu virknē ietilpst Ekonomikas augstākās padomes izveidošana, lai nesadrumstalotu valsts ekonomisko politiku. Šo visu projektu koordinācija ir jāuztic kompetentām valdības autoritātēm.

Kas attiecas uz katoļticīgo klātbūtni Saūda Arābijas karalistē, Baznīcas Statistikas 2005. gada grāmata sniedz šādas ziņas. Tātad, šai valstī nav nedz katoļu ekleziālo vienību, nedz bīskapu. Tomēr tiek minēts 1 diecezālais priesteris (inkardinēts, protams, kādā ārzemju diecēzē) un 3 reliģiskie priesteri. Pavisam tiek norādītas četras draudzes.

iš