Mariacelles Dievmāte rāda mums ceļu pie Kristus

Pēc trīs nedēļām Benedikts XVI dosies uz Austriju, lai piedalītos Mariacelles svētnīcas 850. gadu jubilejas svinībās. Austrijas Baznīca, ticības mantojuma sargātāja, pēdējos gados pārdzīvo krīzes situācijas. Apustulisko ceļojumu laikā un, tiekoties ar austriešu bīskapiem, Jānis Pāvils II bieži atkārtoja, ka „Baznīca nav sausu ticības doktrīnu krājums, ko jāglabā un jāsargā, bet gan tikšanās ar Kristu auglis. Baznīca ir durvis, kas ved pie Kristus”. Jau pavisam drīz Benedikts XVI atkal ņems savu svētceļnieka spieķi un dosies ceļā, lai „stiprinātu brāļus ticībā”, šoreiz – austriešu katoļus.

Bija 1157. gads. No benediktīņu sv. Lamberta klostera, kas atradās augstu Alpu kalnos, rīta agrumā izgāja kāds mūks, vārdā Magnus, lai dibinātu jaunu klosteri. Sev līdzi paņēma tikai mazu Dievmātes ar Bērnu Jēzu koka statuju. Sastopoties ar laupītājiem, viņš mēģināja aizbeigt, taču ceļu aizšķērsoja no kalna atlūzis milzīgs akmens. Magnus domās jau atvadījās no šīs dzīves, lūdzot Jaunavas Marijas aizbildniecību. Lūgšanas brīdī akmens bluķis ieplaisāja un tajā radusies plaisa ļāva viņam aizbēgt. Izglābtais mūks uzskatīja, ka Jaunava Marija viņam ir devusi zīmi, ka šajā vietā jāuzceļ maza kapeliņa. Vietējos namdarus viņš lūdza izgatavot no koka mazu celli, kurā novietoja Dievmātes statuju, ko vēlāk sāka saukt par Žēlastību avotu. Tā kā šī kapeliņa atgādināja klostera celli, tad to nosauca par Marijas celli jeb Mariacelli (Mariazell).

1200. gadā, kā to vēstī baznīcā redzamais uzraksts, sākti Vissvētākās Jaunavas Marijas dzimšanas noslēpumam veltītās baznīcas celtniecības darbi. 13. gadsimta vidū Mariacellē jau atradās klosteris. Gadsimtu gaitā sanktuāriju vairākas reizes pārbūvēja, paplašināja un izgreznoja. Svētnīcas galvenā vieta ir Žēlastību Altāris. Tas atrodas vietā, kurā – saskaņā ar tradīciju – mūks Magnus novietoja Dievmātes statuju. No liepu koka darinātā statuja attēlo Mariju, kura ar labo roku pietur klēpī sēdošo Jēzu. Laika gaitā austrieši Mariacelles Dievmāti sāka saukt arī par lielo Austrijas māti, ietērpjot statuju ar dārgakmeņiem izrotātās zelta drānās.

Lai gan Mariacelle nebija plaši pazīstama kā Dievmātes parādīšanās vai brīnumu vieta, tomēr jau pavisam drīz tā kļuva par svētceļojumu mērķi. 1339. gadā pāvests Bonifācijas IX izdeva bullu par pilnīgu atlaidu saņemšanu tiem, kuri dievbījīgi apmeklēja Mariacelles svētnīcu. Līdz ar to uz šo Alpu kalnu sanktuāriju sāka plūst ticīgie no Bavārijas, Horvātijas, Čehijas, Polijas, Prūsijas, Ungārijas, Itālijas un Austrijas. Svētceļnieku vidū bija imperatori, karaļi, baznīcas augstmaņi un vienkārši ļaudis.

Svētnīcas vēsturē nozīmīgs notikums bija Ungārijas karaļa Ludvika I Andegavena vizīte. Pēc spožās uzvaras pār turkiem 1365. gadā viņš veica pateicības svētceļojumu uz Mariacelli. Karalis uzdāvināja Marijas ar Bērnu Jēzu svētbildi, kas bija rotāta ar viņa pakļautībā esošo zemju ģerboņiem. Mariacelles Dievmāti nereti sauc arī par Ungārijas karalieni un slāvu tautu māti. 1983. gadā Mariacelli apmeklēja pāvests Jānis Pāvils II.

Mariacellē notika arī Centrāleiropas valstu katoļu dienu svinības. Tautu svētceļojuma laikā uz sanktuāriju tika atnests krusts, kura pakājē Jānis Pāvils II savas vizītes laikā Vīnē svinēja Euharistiju. Austriešiem šis krusts ir ļoti dārgs. Tas atgādina „Eiropas lūgšanu” kopā ar pāvestu 1983. gadā, kad Svētais tēvs runāja par vienotu Eiropu, kuras vienīgā cerība ir Kristus, kā arī kopīgo lūgšanu par Eiropu, kas notika 1989. gadā.

Centrāleiropas valstu katoļu dienu svinības notika no 2003. gada maija līdz 2004. gada maijam. Tādā veidā Baznīca vēlējās dot savu ieguldījumu Eiropas integrācijas procesā. Svinību moto „Kristus – cerība Eiropai”. Idejas autors bija Vīnes arhibīskaps, kardināls Kristofs Šonborns. Pasākuma īstenošanā aktīvi iesaistījās astoņu Eiropas valstu: Austrijas, Bosnijas un Hercegovinas, Horvātijas, Čehijas, Polijas, Slovākijas, Slovēnijas un Ungārijas bīskapu konferences.

sk/RV/Ansa